es jau kuro nakti pēc kārtas sapņoju par viņu. nu jau par viņa eksistenci atgādina arī manas smadzenes un zemapziņa. cītīgi. parādot visjaukākos scenārijus. tādus, kas sirdi silda. pamostoties gan tas neliekas jauki. raudiens nāk, jo tā nekad nebūs patiesība.

es pavisam vienkārši vēlos viņu sev blakus, lai viņš mani apskauj un sabučo. draudzīgi. man pat nevajag viņu kā vīrieti, man vienkārši viņu vajag.

visstulbākais tai visā ir tas, ka rit jau otrais gads, precīzāk, jau pagājis pusotrs gads. nevaru es viņu izmest no prāta.

kā arī šodien eju satikt cilvēku ar kuru neesmu runājusi vairāk kā pusgadu. cītigi ignorējušas viena otru. nezinu, kā būs. cerams nevēlēšos ieklupt matos un izspļaut visu, kas man uz sirds.

kā arī - vakar visu dienu biju mežā. un pirkstiņi vēljoprojām ir netīri. jo mellenes. tomēr.

vasara,

ir četri. es nesen pamodos. mana enerģija tiek izsūknēta pilnībā šai vasarā.

guļot vēl gultā, pastiepos pēc sava datora, kas stāv man turpat blakus, uz zemes. ieslēdzu mūziku un atceros, ka neesmu šeit neko rakstījusi.. ilgi. nodomāju, kāpēc gan neuzrakstīt kaut ko.

esmu pabeigusi divpadsmito klasi, iestājusies augstkolā, nokārtojusi beidzot tiesības. varētu teikt, ka tādā ziņā man viss ir superīgi.

izbaudu vasaru. beidzot man ir vasara. varbūt ne tik daudz notikumiem pilna kā pagājušā, bet ir vasara, jo darbiņa diemžēl man nav, līdz ar to - laižu luni..

ļoti daudz pārvietojos ar velosipēdu, peldos, sanāk arī pastopēt. daudz balles, alkohols, nakts peldes un stulbības, vakara chill ar draugiem, sēžot mašīnā, runājoties. uzpīpēšana uz balkona vai pikniks uz daudz stāvu mājas jumta. man patīk, ļoti, ļoti.

bet ir bet, tāds vienmēr ir, vai ne?

jau vairākas reizes gribēju pasūtīt draugu (bail no atbildības, viss paliek par nopietni, gribas ko citu), dažas reizes ir gribējies iešaut ar pistoli pierē vai paslīcināties, gribējies pazust no visa un visiem. kā arī nesen uzrāvu vecās rētas jeb jūtas, un tik ļoti gribu viņu, tik ļoti, ka gribas sev iebelzt, lai beidzu domāt par viņu un to, cik labi tad bija. drauga pieskārieni tad likās nepatīkami un pat brīžos, kad viņš mani samīļoja, es viņa vietā iedomājos to jaukumiņu.

bet tas ir dīvaini. jo mans draugs ir viss, ko es varētu vēlēties. aizvakar es viņu pasūtīju, mēs izšķīrāmies, es sāku raudāt un nu mēs atkal esam kopā. cik viss no tā bija nopietni, es nezinu.

kā arī ir noticis, kas nebijis šai vasarā. esmu jau divas naktis pēc kārtas bijusi mājās. tas parasti tā nenotiek. es ārpus mājas nakti, divas, reizēm pat trīs,  vienu esmu mājās un tad atkal dzīvē. dīvaini.

un pēķšņi man likās, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.

pēdējais zvans nosvinēts un skolas gaitas praktiski beigušās. neticami. rīt jau otrais eksāmens, un vienīgais, kas man galviņā ir - pavasaris. nu Jūs jau saprotat. eh, stulbais ledusklucis sirds vietā sāk kust. nu, nē, nē, nē. man to galīgi nevajag. bet tā notiek un man galīgi tas nepatīk.

bet man patīk viņš. ai.

kā arī nesen parunāju ar savu Sapni, nu foršs cilvēks viņš ir, bet kaut kā tiešām tas vairs nav uz romantisko pusi. grūti atlaist vaļā to, kas bija pret viņu. reizēm šķiet, ka viss notikušais tik un tā ir palicies gan manī, gan viņā. skatieni nodod. man reizēm paliek mazliet bail par to, kādu ietekmi viņš atstāj uz mani pat pēc tik ilga laika, mani biedē, ka es nezinu, kur likties, kad viņu redzu, mani biedē, ka reizēm es aizdomājos par viņu, kad esmu kopā ar savu draugu. kāpēc viņam ir jāatrodas tepat netālu?

nevar tik vienkārši izmest ārā gadu vecas atmiņas.

bet vispār man iet super! draugs ir vislabākais, mīļākais, gādīgākais cilvēks, ko es pazīstu. pieķeros un mazliet par daudz.

viss, es eju mācīties. ha!

nahuj, nahuj visu. man tik ļoti nāk raudiens, ka man liekas, ka es nomiršu.

un es cerēju, ka šoreiz viss būs labāk. protams, ka nav. nekad nav un nekad arī nebūs. man nekas no tā visa nav vajadzīgs. nahuj, nu nahuj.. bļāģ, nu nahuj. es cenšos nelamāties, bet tagad ir tik slikti, ka man nav citu emociju. man ir tāds prieks, pie velna, ka kārtējo reizi uzrāvos, vienkārši es tik ļoti nesaprotu, kāpēc es cerēju, ka šoreiz būs labāk. nav un nebūs.

asaras, asaras, asaras.

heh. vakardienas plāns sēdēt mājās neizdevās, ap vieniem izgāju ārā satikt puisīti. ļoti mīlīgi pavadīts laiks, tikai tik ļoti ātri pagāja, abi bijām šokā, cik agrs jau bija.

kā arī esmu izbrīnīta par to, kāda stalkere (es pat nespēju iedomāties citu vārdu) ir mana māte, šorīt no rīta pajautā, vai tāds ir viņa uzvārds, paliku ar vaļā muti. un momentā, kad beidzot pīpēšana ir atmesta, viņa izdomā, ka es pīpēju un sāk pratināt, nu gribējās iemest viņai sejā, ka es pirms tam gadiem pīpēju, bet nu.. mīļā miera labad.

šodien ēdu roltonu, tik garšīgi, šķiet, ka ļoti ilgu laiku nebiju tos lietojusi savā uzturā. pa retam jau var.

šodienas plāns ir hokejs un alus un tad party hard. nice. un rīt party hard. heh. gan jau tikai pietrūks viņš blakus.

man ir vienalga, šodien ir piektdiena, es esmu mājās, dzeru alu, klausos slimu mūziku un smirdinu māju ar vīraku. vakars ir izdevies, lai gan no rīta šķita, ka nebūs nekas labs. varu pateikt godīgi, man patīk tieši tagad mājās, es nosaku visu - cik dzeršu, ko darīšu un ko klausīšos, patīkama pārmaiņa pēc ikdienas steigas un biežajām ballītēm. tāpat rīt un parīt nebūšu mājās, sāk jau pietrūkt nedarīt neko, vienīgi trūkst mans puisītis man blakus, tā mazliet ļoti. bet nu lai jau paballējas un pārdomā vakardienu. pašai jau smagi tam tikt pāri, tāds belziens pa ribām, sāpīgi. no rīta jau sev apsolīju piedzerties vienai, kāpēc gan nē?

bet vispār iet super, esmu sapratusi dažas lietas, pieaugu prātiņā un esmu laimīga, ka esmu tikusi vaļā no domas par cilvēku, kas iepriekš šeit aprakstīts kā "sapnis" un esmu laimīga, ka pakrāpu savu bijušo, jo viņa vairs manā dzīvē nav un tagad ir tas mīļais, jaukais, rūpīgais brīvdomātājs.

otrdienas naktī bija patīkams pārsteigums satikt cilvēciņu, kurš jau ilgu laiku ir prom no Latvijas.

dzīvoju kā gribēju, vārīju sūdus un uzspļāvu visam. pašai man iedirsa dvēselē ar to pašu. sāpēt nesāp, bet esmu gatava iebelzt par šo joku, jo nu.. pret mani ir jāizturas ar cieņu, neatkarīgo no tā, ko es daru. nākošreiz satikšu un cilvēks dabūs dzirdēt no manis visu, ko domāju.

neskatoties uz to, esmu priecīga. patīkama sajūta iekšā un smaids ne par ko. pozitīvisms mani ierauj sevī arvien vairāk. mani fascinē cilvēki man blakus un to, cik ļoti foršs cilvēks var būt cilvēks, kas vēl nesen bija egoists un kretīns, cik patīkami ir sarunāties ar cilvēku bez nekādiem zemtekstiem. ir tik ļoti patīkami atcerēties bērnību un darīt stulbībiņas. patīkami, ka cilvēks man uzticas. man patīk, ka es rūpu cilvēkiem un es esmu laimīga, ka man ir patiesi draugi. kārtīga saruna sanāk reti, bet kad ir - runājam stundām no vietas par visu, kas uz sirds un galvā. es vienkārši dievinu sevi, precīzāk savu izskatu, es atplaukstu, es kļūstu skaista. mans raksturs veidojas spēcīgāks un palieku pie sava. meklēju sevi un atrodu vislabāko, ko varu vēlēties.

tik maz vajag patiesai laimei.

un starpcitu, smieklīgi sanāca, saruna ar kādu manā pilsētā labi zināmu personu:
- eh, Tu man patīc, ..
- jā, es zinu. (šeit visi klātesošie sasmējās par manu izteikumu)
- nepārtrauc mani. (labestīgi smiekliņi no viņa puses)

jā, reizēm es pārspēju pati sevi.

rīt dodos fotogrāfēt. rīt būs atslodze prātam un garam. kā arī jāturpina rakstīt stāsts par neticamo veiksmi.