un pēķšņi man likās, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.

pēdējais zvans nosvinēts un skolas gaitas praktiski beigušās. neticami. rīt jau otrais eksāmens, un vienīgais, kas man galviņā ir - pavasaris. nu Jūs jau saprotat. eh, stulbais ledusklucis sirds vietā sāk kust. nu, nē, nē, nē. man to galīgi nevajag. bet tā notiek un man galīgi tas nepatīk.

bet man patīk viņš. ai.

kā arī nesen parunāju ar savu Sapni, nu foršs cilvēks viņš ir, bet kaut kā tiešām tas vairs nav uz romantisko pusi. grūti atlaist vaļā to, kas bija pret viņu. reizēm šķiet, ka viss notikušais tik un tā ir palicies gan manī, gan viņā. skatieni nodod. man reizēm paliek mazliet bail par to, kādu ietekmi viņš atstāj uz mani pat pēc tik ilga laika, mani biedē, ka es nezinu, kur likties, kad viņu redzu, mani biedē, ka reizēm es aizdomājos par viņu, kad esmu kopā ar savu draugu. kāpēc viņam ir jāatrodas tepat netālu?

nevar tik vienkārši izmest ārā gadu vecas atmiņas.

bet vispār man iet super! draugs ir vislabākais, mīļākais, gādīgākais cilvēks, ko es pazīstu. pieķeros un mazliet par daudz.

viss, es eju mācīties. ha!

nahuj, nahuj visu. man tik ļoti nāk raudiens, ka man liekas, ka es nomiršu.

un es cerēju, ka šoreiz viss būs labāk. protams, ka nav. nekad nav un nekad arī nebūs. man nekas no tā visa nav vajadzīgs. nahuj, nu nahuj.. bļāģ, nu nahuj. es cenšos nelamāties, bet tagad ir tik slikti, ka man nav citu emociju. man ir tāds prieks, pie velna, ka kārtējo reizi uzrāvos, vienkārši es tik ļoti nesaprotu, kāpēc es cerēju, ka šoreiz būs labāk. nav un nebūs.

asaras, asaras, asaras.

heh. vakardienas plāns sēdēt mājās neizdevās, ap vieniem izgāju ārā satikt puisīti. ļoti mīlīgi pavadīts laiks, tikai tik ļoti ātri pagāja, abi bijām šokā, cik agrs jau bija.

kā arī esmu izbrīnīta par to, kāda stalkere (es pat nespēju iedomāties citu vārdu) ir mana māte, šorīt no rīta pajautā, vai tāds ir viņa uzvārds, paliku ar vaļā muti. un momentā, kad beidzot pīpēšana ir atmesta, viņa izdomā, ka es pīpēju un sāk pratināt, nu gribējās iemest viņai sejā, ka es pirms tam gadiem pīpēju, bet nu.. mīļā miera labad.

šodien ēdu roltonu, tik garšīgi, šķiet, ka ļoti ilgu laiku nebiju tos lietojusi savā uzturā. pa retam jau var.

šodienas plāns ir hokejs un alus un tad party hard. nice. un rīt party hard. heh. gan jau tikai pietrūks viņš blakus.

man ir vienalga, šodien ir piektdiena, es esmu mājās, dzeru alu, klausos slimu mūziku un smirdinu māju ar vīraku. vakars ir izdevies, lai gan no rīta šķita, ka nebūs nekas labs. varu pateikt godīgi, man patīk tieši tagad mājās, es nosaku visu - cik dzeršu, ko darīšu un ko klausīšos, patīkama pārmaiņa pēc ikdienas steigas un biežajām ballītēm. tāpat rīt un parīt nebūšu mājās, sāk jau pietrūkt nedarīt neko, vienīgi trūkst mans puisītis man blakus, tā mazliet ļoti. bet nu lai jau paballējas un pārdomā vakardienu. pašai jau smagi tam tikt pāri, tāds belziens pa ribām, sāpīgi. no rīta jau sev apsolīju piedzerties vienai, kāpēc gan nē?

bet vispār iet super, esmu sapratusi dažas lietas, pieaugu prātiņā un esmu laimīga, ka esmu tikusi vaļā no domas par cilvēku, kas iepriekš šeit aprakstīts kā "sapnis" un esmu laimīga, ka pakrāpu savu bijušo, jo viņa vairs manā dzīvē nav un tagad ir tas mīļais, jaukais, rūpīgais brīvdomātājs.

otrdienas naktī bija patīkams pārsteigums satikt cilvēciņu, kurš jau ilgu laiku ir prom no Latvijas.