Esmu paņēmusi brīvdienas no pilsētas steigas un ikdienas rutīnas. Jau nedēļu esmu laukos. Miers un nekādu stresu. Daudz pārdomu, miers. Kā par nelaimi - vai tomēr laimi! - mans telefons nedarbojas un es neesmu sasniedzama. Esmu tikai es. Šai drūmajā un saltajā laikā. Bija grūti pierast pie nekā nedarīšanas, ir dīvaini, ka nevajag nekur doties un neko nevajag darīt.
Esmu šīs dienas izmantojusi lieliski, manuprāt. Es tik daudz laika esmu veltījusi rakstīšanai. Daudz lapiņu sarakstītas, tik ļoti daudz. Gan smejoties pašai, gan raudot. Vienmēr šādās superīgās reizēs man uznāk iedvesma. Momentos, kad tiek aizmirsti ikdienas sūdi (es atvainojos) un pēkšņi atveras manas radošās čakras.
Esmu nolēmusi veltīt laiku sev un paņemt vēl nedēļu brīvo no pilsētas, pakavēšu studijas. Tas man ir nepieciešams. Lai varu ar jaunu sparu doties atpakaļ dzīve. Sportot, satikt cilvēkus, stāties pretī visam un visiem.
Iemesls kāpēc es izlēmu pazust? Elementāri, es vairs netiku galā ar savām emocijām. Visa bija pa daudz. Viss nāca virsū tik daudz, notikumi bija tik daudz, pozitīvais bija tik daudz. Bet es jutos tik iztukšota, tik izmantota un tik netīra. Pirmo reizi mūžā no skumjām dzēru mājās viena pati. Ieslēgties istabā, dzert šņabi, raudāt un žēlot sevi. Tas lika saņemties. Sapurināties. Es nekad neļauju sevi žēlot. Momentā, kad sāku pati to darīt, ieviesās riebums pret sevi. Uzskatīju, ka esmu visnožēlojamākā dzīvā būtne, es skatījos spogulī ar pretīgumu, pacēlās dūre un liela vēlme ietriekt to savā spoguļattēlā. Bet es to nedarīju. Nē. Es saņēmos. Pateicu pati sev, ka tik tālu esmu nonākusi tikai un vienīgi savu lēmumu dēļ un lai aizveros.
Es izšķīros. To jau mēs visi zinām. Ha. Bet neviens cilvēks, izņemot manu labāko draugu, nezina kāpēc. Lai varētu mēģināt kaut ko ar citu cilvēku. Rezultātā nekas nesanāca, bet es ieguvu citu lielisku pieredzi.
Savā ziņā es pašlaik sev lieku saprast, ka viņš - tā dēvētais Sapnis - nemaz nav tik lielisks. Nenoliegšu, ir tik patīkami aizmigt viņa skavās un pamosties viņam blakus. Man tas patīk. Bet es nepieķeros, jo neviens no mums nevēlas neko vairāk kā .. seksu. Es zinu, ka aizmigšanu blakus un pamošanos, novērtēju ne tikai es. Tas mums abiem ir tāda nepiepildīta (nu jau piepildīta) vēlme.
Stāsta sākumā ne jau es viņu noskatīju un ne jau es biju tā, kas izrāda simpātijas. Tas bija viņš. Es tikai padevos. Jo es esmu kā lelle viņa rokās, es neesmu tā stiprā meitene, es esmu lelle ar ko viņš dara ko vēlas. Un es ļaujos. Un tagad mēs abi izmantojam situāciju. Mums ir labi kopā. Tik vienkārši.
Palika vienalga par negatīvo. Un pozitīvo. Es ļaujos mirklim. Eksistē tikai mirklis.
"Ticība, neticība. Cerība - naiva vai tomēr iespējama? Kā tad īsti ir? Kur ir tā robeža? Kas novelk to smalko robežu? Kur sāk pazust robeža starp realitāti un sapņiem? Un tās šausmas, kad tā sāk pazust.. Neprāts un nesaprašana. Zaudēta kontrole. Fantāzija pārņem kontroli.. un dzīvo tikai tās dēļ.."
Epifānijas. Reizēm šķiet, ka tas ir mans žanrs. Tas tik tāds. Mazs citāts. Manai sāpošajai sirdij tik nozīmīgs.
Kopumā? Es jūtos labi. Tik tiešām. Ir dīvaini, bet ir labi.
/laika/
