Es esmu laimīga.

Esmu iesaistījusies bīstamā spēlē. Jūtu spēlē. Galvenais nepieķerties un nebūt tai, kas iekrīt. Bet ir ideāli saprast, ka ir cilvēks, kam ir tādi paši uzskati. Domā tāpat un to visu uztver mierīgi. Bet es nevienam, pie velna, neieteiktu ar šo cilvēku saistīties. Nekādā gadījumā. Viņš ir pārāk kā es, līdz ar to kaitinošs, egoists un vienaldzīgs uz visu. 

Jā.

Izšķīros un tagad jūtos labi. Beidzot.

Iedvesma un plāni atsāk iepriekšējo dzīvesstilu. Vismaz uz laiku. Acīmredzot vēl ir jāiziet cauri daudz kam, lai spētu būt attiecībās.

Vai arī jāsagaida trieciens pa pakaļu.

Principā esmu laimīga tagad, bija labi. Ha!

I fucked up.

Jā.

Nekad nebūtu domājusi, ka mani mocīs sirdsapziņas pārmetumi par to, ka daru, ko gribu.. sajutos tik slikti, vēljoprojām tā jūtos. Ir tik slikti.

Atslēdzu telefonu, negribu satikt nevienu, negribu runāt ne ar vienu no cilvēciņiem, kas ir saistīts ar to, gribu paraudāt draudzenītei uz pleca un gribu pazust. Pazust no tiem cilvēkiem vismaz uz kādu laiku. Negribu satikt draugu, es viņu sāpināju, viņam sāpēja jau tad, vēlāk notikušais viņu sagrautu. Man ir kauns un es negribu stāties aci pret aci viņam. Negribu.

Pievērsīšos mājas lietām. Un vēlāk uz trenniņu, iznīcināšu savu ķērmeni, lai vēlāk varētu atslēgties un ne par ko nedomāt. Vismaz uz vienu nakti.

Ir tik slikti.

Ir tik slikti!

IR TIK SLIKTI!

Bāh!

Momentā, kad Tu saproti, ka atkal dabūji to, ko vēlies, tas vairs nešķiet tik īpaši. Bet, nē, ir forši, man bija maksimāli labs vakars, patika. Sēžu tagad mazliet izspūrusi, negulējusi ar tējas krūzi (jo par krūzīti to nosaukt nevar!) un stulbi smaidu.

Ak, tas laimīgais moments, kad pazuda visas domas par skolu un es atkal pievērsos sev. Tas bija labi. Es maksimāli ilgi nebiju smaidījusi divdesmit četri septiņi, jo vienkārši.. gribās. Un tagad tā visu laiku ir, tas ir superīgi.

Jā.

Ārā snieg, skaisti snieg un nepatīkams vēss laiks, bet es došos arā. Braukšu uz tuvējo ezeru ar riteni, jo kāpēc gan nē?

Patīkami.