ir četri. es nesen pamodos. mana enerģija tiek izsūknēta pilnībā šai vasarā.
guļot vēl gultā, pastiepos pēc sava datora, kas stāv man turpat blakus, uz zemes. ieslēdzu mūziku un atceros, ka neesmu šeit neko rakstījusi.. ilgi. nodomāju, kāpēc gan neuzrakstīt kaut ko.
esmu pabeigusi divpadsmito klasi, iestājusies augstkolā, nokārtojusi beidzot tiesības. varētu teikt, ka tādā ziņā man viss ir superīgi.
izbaudu vasaru. beidzot man ir vasara. varbūt ne tik daudz notikumiem pilna kā pagājušā, bet ir vasara, jo darbiņa diemžēl man nav, līdz ar to - laižu luni..
ļoti daudz pārvietojos ar velosipēdu, peldos, sanāk arī pastopēt. daudz balles, alkohols, nakts peldes un stulbības, vakara chill ar draugiem, sēžot mašīnā, runājoties. uzpīpēšana uz balkona vai pikniks uz daudz stāvu mājas jumta. man patīk, ļoti, ļoti.
bet ir bet, tāds vienmēr ir, vai ne?
jau vairākas reizes gribēju pasūtīt draugu (bail no atbildības, viss paliek par nopietni, gribas ko citu), dažas reizes ir gribējies iešaut ar pistoli pierē vai paslīcināties, gribējies pazust no visa un visiem. kā arī nesen uzrāvu vecās rētas jeb jūtas, un tik ļoti gribu viņu, tik ļoti, ka gribas sev iebelzt, lai beidzu domāt par viņu un to, cik labi tad bija. drauga pieskārieni tad likās nepatīkami un pat brīžos, kad viņš mani samīļoja, es viņa vietā iedomājos to jaukumiņu.
bet tas ir dīvaini. jo mans draugs ir viss, ko es varētu vēlēties. aizvakar es viņu pasūtīju, mēs izšķīrāmies, es sāku raudāt un nu mēs atkal esam kopā. cik viss no tā bija nopietni, es nezinu.
kā arī ir noticis, kas nebijis šai vasarā. esmu jau divas naktis pēc kārtas bijusi mājās. tas parasti tā nenotiek. es ārpus mājas nakti, divas, reizēm pat trīs, vienu esmu mājās un tad atkal dzīvē. dīvaini.
