Es esmu laimīga.

Esmu iesaistījusies bīstamā spēlē. Jūtu spēlē. Galvenais nepieķerties un nebūt tai, kas iekrīt. Bet ir ideāli saprast, ka ir cilvēks, kam ir tādi paši uzskati. Domā tāpat un to visu uztver mierīgi. Bet es nevienam, pie velna, neieteiktu ar šo cilvēku saistīties. Nekādā gadījumā. Viņš ir pārāk kā es, līdz ar to kaitinošs, egoists un vienaldzīgs uz visu. 

Jā.

Izšķīros un tagad jūtos labi. Beidzot.

Iedvesma un plāni atsāk iepriekšējo dzīvesstilu. Vismaz uz laiku. Acīmredzot vēl ir jāiziet cauri daudz kam, lai spētu būt attiecībās.

Vai arī jāsagaida trieciens pa pakaļu.

Principā esmu laimīga tagad, bija labi. Ha!

I fucked up.

Jā.

Nekad nebūtu domājusi, ka mani mocīs sirdsapziņas pārmetumi par to, ka daru, ko gribu.. sajutos tik slikti, vēljoprojām tā jūtos. Ir tik slikti.

Atslēdzu telefonu, negribu satikt nevienu, negribu runāt ne ar vienu no cilvēciņiem, kas ir saistīts ar to, gribu paraudāt draudzenītei uz pleca un gribu pazust. Pazust no tiem cilvēkiem vismaz uz kādu laiku. Negribu satikt draugu, es viņu sāpināju, viņam sāpēja jau tad, vēlāk notikušais viņu sagrautu. Man ir kauns un es negribu stāties aci pret aci viņam. Negribu.

Pievērsīšos mājas lietām. Un vēlāk uz trenniņu, iznīcināšu savu ķērmeni, lai vēlāk varētu atslēgties un ne par ko nedomāt. Vismaz uz vienu nakti.

Ir tik slikti.

Ir tik slikti!

IR TIK SLIKTI!

Bāh!

Momentā, kad Tu saproti, ka atkal dabūji to, ko vēlies, tas vairs nešķiet tik īpaši. Bet, nē, ir forši, man bija maksimāli labs vakars, patika. Sēžu tagad mazliet izspūrusi, negulējusi ar tējas krūzi (jo par krūzīti to nosaukt nevar!) un stulbi smaidu.

Ak, tas laimīgais moments, kad pazuda visas domas par skolu un es atkal pievērsos sev. Tas bija labi. Es maksimāli ilgi nebiju smaidījusi divdesmit četri septiņi, jo vienkārši.. gribās. Un tagad tā visu laiku ir, tas ir superīgi.

Jā.

Ārā snieg, skaisti snieg un nepatīkams vēss laiks, bet es došos arā. Braukšu uz tuvējo ezeru ar riteni, jo kāpēc gan nē?

Patīkami.

Love, love, love.

Man ir problēmas.

Es vēljoprojām meklēju sev puisi, lai gan pie sāna viens tāds ir.

Atradu vienu, jau domāju, kā dabūt rokās.

Trakums ar mani.

Tā nelielā cerība, ka rīt satikšu viņu, jo mēs idioti nesamainījāmies ne ar nummuriem un ne ar ko.

Tā kā neesmu sociālajos tīklos, atkrīt viss.

Ja nu vienīgi prasīt draudziņiem.

Bet nē, vēl vismaz kādu laiku nē.

Jā.

Patīk.

Superīgs puisis, pilnīgi šoks, ka viens.

Ja ne viens - tad man stabili vienalga.

Arī viņam.

Ū.

Man atnesa saldējumu.

Ņam, ņam, ņam.

19.11.2013

Pavisam interesanti liekas mani loģika. Biju palaidusies. Nesportoju. Neko, ja neskaita ikdienas pārdesmit kilometrus ar riteni vasarā. Un obligāto sportu skolā. Nē, nē. Rakstīšu, kā ir - Universitātē. Jā, palaidos. Ātrie ēdināšanas uzņēmumi tika apmeklēti nedēļā reizes divas vismaz. Diezgan traki. Kauns pa ģīmi. Šis tas arī diemžēl nāca klāt. Mani piecdesmit pieci pārvērtās par sešdesmit pie auguma metrs septiņdesmit septiņi. Traki.

Sāku iet regulāri uz treniņiem, nu jau mēnesis. Un ziniet? Es cenšos neēst pilnīgi nekādus dranķus. Pēc idejas es varētu atļauties sevi pacienāt ar kādu šokolādīti vai kaut ko neveselīgu, jo visu lieko es pārtērēju, bet, nē.. Nedaru tā. Vispār ēdu mazāk. Interesanta man tā pieeja. Bet galvenais jau izturēt un atmest visu lieko.

Kā vispār?

Man patīk. Laimīgojos. Lēnām tiek izkopta ideja pamest draugu un atgūt savu brīvību. Vai iegūt jaunu draugu. Nekas labs, bet daru, kas jādara.

Es jau gandrīz gadu neesmu bijusi ne momentu brīva. No vienām attiecībām ielecu šajās. Cilvēkam kā man, tas ir grūti izturams, jo man ir nepieciešama lielāka brīvības deva nekā tā, ko man sniedz puisis. Vajag to iespēju darīt VISU, ko gribu.

Mācos un baidos no savas pirmās sesijas.

Aktīvi apdomāju, kā iespējams apvienot studijas ar darbu. Un vai esmu gatava upurēt savu brīvo laiku?

Nezinu.

Dzeru pašlaik rumiņu ar kolu. Super. Šodien gribās atlaist buru.

Labais, vēljoprojām nav vēlme pēc viņa, paldies dievam, velnam vai svētajam Pēterim. Ir jauns mērķis, bet viss ir labāks par viņu. Divi gadi pa dibentiņu (jo dirsa ir nesmuks vārds).

Vakar pirms uguņošanas bijām bārā iedzert karstvīnu. Superīgākā lieta pasaulē. Vislabāk man jau patika kanēļa standziņa, paņēmu pat uz māju, ik pa mirklim pasmaržoju un jūtos tik.. jauki. Siltuma sajūta ieplūst ne tikai smaržas veidā un telpā, bet arī manī. Jā, esmu palikusi jauka un emocionāla un man tiešām nepatīk. Jo? Bezsirdim ir labāk būt, daudz, daudz labāk.

Man apnika rakstīt.

es nespēju noticēt, cik ļoti dzīvē viss notiek neiespējami.

es beidzot jeb kārtējo, kārtējo reizi sev iestāstīju, ka viņš, tā dēvātais - sapnis, man nav vajadzīgs. protams, man ir interese, ko viņš dara, kā viņam iet. paskatīties uz viņu, izbaudīt to skatu.. viņu.

murgs, kas man velkas līdzi jau gadus divus vismaz. murgs un sapnis vienlaicīgi. es nevaru iedomāties dzīvi ar viņu, bet arī bez viņa. ieraugot viņu, es vēlos bēgt, bet dīvains spēks mani velk atpakaļ.

bet viss ir beidzies. bija.

tik tiešām, kādā sūdainā pasaulē mēs dzīvojam, ka es gadu cerēju, ka viņš pārdomās.. bet, nē, tā nenotika. satiku es jaunu puisi (bet prātā bija viņš), samīlējos.. un tagad, kad viss ir lieliski, esmu laimīga ar savu draugu.. viņš ir brīvs un viņš grib mani.

pēdējā laikā es bieži tieku rauta uz pušu, es raudu no tā, ka daru pāri draugam, darot, kas jādara un ir apsolīts.

pašlaik ir vistrakāk. viņš ir rokas stiepiena attālumā. es pirmo reizi mūžā esmu tik tuvu tam, lai dabūtu to, ko es vēlējos kā slima, izmisusi.. bet, to izdarot, es iznīcināšu kādu cilvēku, ko es nevēlos (man draugs ir vislabākais, vismīļākais, vissirsnīgākais un vis-man-vienalga-viss cilvēciņš, tieši tādu, kādu vēlos es), es saplēsīšu sev sirdi un tas sāpēs.. man jau tagad sāp. es raudu.

es nezinu. tiešām.

es jau kuro nakti pēc kārtas sapņoju par viņu. nu jau par viņa eksistenci atgādina arī manas smadzenes un zemapziņa. cītīgi. parādot visjaukākos scenārijus. tādus, kas sirdi silda. pamostoties gan tas neliekas jauki. raudiens nāk, jo tā nekad nebūs patiesība.

es pavisam vienkārši vēlos viņu sev blakus, lai viņš mani apskauj un sabučo. draudzīgi. man pat nevajag viņu kā vīrieti, man vienkārši viņu vajag.

visstulbākais tai visā ir tas, ka rit jau otrais gads, precīzāk, jau pagājis pusotrs gads. nevaru es viņu izmest no prāta.

kā arī šodien eju satikt cilvēku ar kuru neesmu runājusi vairāk kā pusgadu. cītigi ignorējušas viena otru. nezinu, kā būs. cerams nevēlēšos ieklupt matos un izspļaut visu, kas man uz sirds.

kā arī - vakar visu dienu biju mežā. un pirkstiņi vēljoprojām ir netīri. jo mellenes. tomēr.

vasara,

ir četri. es nesen pamodos. mana enerģija tiek izsūknēta pilnībā šai vasarā.

guļot vēl gultā, pastiepos pēc sava datora, kas stāv man turpat blakus, uz zemes. ieslēdzu mūziku un atceros, ka neesmu šeit neko rakstījusi.. ilgi. nodomāju, kāpēc gan neuzrakstīt kaut ko.

esmu pabeigusi divpadsmito klasi, iestājusies augstkolā, nokārtojusi beidzot tiesības. varētu teikt, ka tādā ziņā man viss ir superīgi.

izbaudu vasaru. beidzot man ir vasara. varbūt ne tik daudz notikumiem pilna kā pagājušā, bet ir vasara, jo darbiņa diemžēl man nav, līdz ar to - laižu luni..

ļoti daudz pārvietojos ar velosipēdu, peldos, sanāk arī pastopēt. daudz balles, alkohols, nakts peldes un stulbības, vakara chill ar draugiem, sēžot mašīnā, runājoties. uzpīpēšana uz balkona vai pikniks uz daudz stāvu mājas jumta. man patīk, ļoti, ļoti.

bet ir bet, tāds vienmēr ir, vai ne?

jau vairākas reizes gribēju pasūtīt draugu (bail no atbildības, viss paliek par nopietni, gribas ko citu), dažas reizes ir gribējies iešaut ar pistoli pierē vai paslīcināties, gribējies pazust no visa un visiem. kā arī nesen uzrāvu vecās rētas jeb jūtas, un tik ļoti gribu viņu, tik ļoti, ka gribas sev iebelzt, lai beidzu domāt par viņu un to, cik labi tad bija. drauga pieskārieni tad likās nepatīkami un pat brīžos, kad viņš mani samīļoja, es viņa vietā iedomājos to jaukumiņu.

bet tas ir dīvaini. jo mans draugs ir viss, ko es varētu vēlēties. aizvakar es viņu pasūtīju, mēs izšķīrāmies, es sāku raudāt un nu mēs atkal esam kopā. cik viss no tā bija nopietni, es nezinu.

kā arī ir noticis, kas nebijis šai vasarā. esmu jau divas naktis pēc kārtas bijusi mājās. tas parasti tā nenotiek. es ārpus mājas nakti, divas, reizēm pat trīs,  vienu esmu mājās un tad atkal dzīvē. dīvaini.

un pēķšņi man likās, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.

pēdējais zvans nosvinēts un skolas gaitas praktiski beigušās. neticami. rīt jau otrais eksāmens, un vienīgais, kas man galviņā ir - pavasaris. nu Jūs jau saprotat. eh, stulbais ledusklucis sirds vietā sāk kust. nu, nē, nē, nē. man to galīgi nevajag. bet tā notiek un man galīgi tas nepatīk.

bet man patīk viņš. ai.

kā arī nesen parunāju ar savu Sapni, nu foršs cilvēks viņš ir, bet kaut kā tiešām tas vairs nav uz romantisko pusi. grūti atlaist vaļā to, kas bija pret viņu. reizēm šķiet, ka viss notikušais tik un tā ir palicies gan manī, gan viņā. skatieni nodod. man reizēm paliek mazliet bail par to, kādu ietekmi viņš atstāj uz mani pat pēc tik ilga laika, mani biedē, ka es nezinu, kur likties, kad viņu redzu, mani biedē, ka reizēm es aizdomājos par viņu, kad esmu kopā ar savu draugu. kāpēc viņam ir jāatrodas tepat netālu?

nevar tik vienkārši izmest ārā gadu vecas atmiņas.

bet vispār man iet super! draugs ir vislabākais, mīļākais, gādīgākais cilvēks, ko es pazīstu. pieķeros un mazliet par daudz.

viss, es eju mācīties. ha!

nahuj, nahuj visu. man tik ļoti nāk raudiens, ka man liekas, ka es nomiršu.

un es cerēju, ka šoreiz viss būs labāk. protams, ka nav. nekad nav un nekad arī nebūs. man nekas no tā visa nav vajadzīgs. nahuj, nu nahuj.. bļāģ, nu nahuj. es cenšos nelamāties, bet tagad ir tik slikti, ka man nav citu emociju. man ir tāds prieks, pie velna, ka kārtējo reizi uzrāvos, vienkārši es tik ļoti nesaprotu, kāpēc es cerēju, ka šoreiz būs labāk. nav un nebūs.

asaras, asaras, asaras.

heh. vakardienas plāns sēdēt mājās neizdevās, ap vieniem izgāju ārā satikt puisīti. ļoti mīlīgi pavadīts laiks, tikai tik ļoti ātri pagāja, abi bijām šokā, cik agrs jau bija.

kā arī esmu izbrīnīta par to, kāda stalkere (es pat nespēju iedomāties citu vārdu) ir mana māte, šorīt no rīta pajautā, vai tāds ir viņa uzvārds, paliku ar vaļā muti. un momentā, kad beidzot pīpēšana ir atmesta, viņa izdomā, ka es pīpēju un sāk pratināt, nu gribējās iemest viņai sejā, ka es pirms tam gadiem pīpēju, bet nu.. mīļā miera labad.

šodien ēdu roltonu, tik garšīgi, šķiet, ka ļoti ilgu laiku nebiju tos lietojusi savā uzturā. pa retam jau var.

šodienas plāns ir hokejs un alus un tad party hard. nice. un rīt party hard. heh. gan jau tikai pietrūks viņš blakus.

man ir vienalga, šodien ir piektdiena, es esmu mājās, dzeru alu, klausos slimu mūziku un smirdinu māju ar vīraku. vakars ir izdevies, lai gan no rīta šķita, ka nebūs nekas labs. varu pateikt godīgi, man patīk tieši tagad mājās, es nosaku visu - cik dzeršu, ko darīšu un ko klausīšos, patīkama pārmaiņa pēc ikdienas steigas un biežajām ballītēm. tāpat rīt un parīt nebūšu mājās, sāk jau pietrūkt nedarīt neko, vienīgi trūkst mans puisītis man blakus, tā mazliet ļoti. bet nu lai jau paballējas un pārdomā vakardienu. pašai jau smagi tam tikt pāri, tāds belziens pa ribām, sāpīgi. no rīta jau sev apsolīju piedzerties vienai, kāpēc gan nē?

bet vispār iet super, esmu sapratusi dažas lietas, pieaugu prātiņā un esmu laimīga, ka esmu tikusi vaļā no domas par cilvēku, kas iepriekš šeit aprakstīts kā "sapnis" un esmu laimīga, ka pakrāpu savu bijušo, jo viņa vairs manā dzīvē nav un tagad ir tas mīļais, jaukais, rūpīgais brīvdomātājs.

otrdienas naktī bija patīkams pārsteigums satikt cilvēciņu, kurš jau ilgu laiku ir prom no Latvijas.

dzīvoju kā gribēju, vārīju sūdus un uzspļāvu visam. pašai man iedirsa dvēselē ar to pašu. sāpēt nesāp, bet esmu gatava iebelzt par šo joku, jo nu.. pret mani ir jāizturas ar cieņu, neatkarīgo no tā, ko es daru. nākošreiz satikšu un cilvēks dabūs dzirdēt no manis visu, ko domāju.

neskatoties uz to, esmu priecīga. patīkama sajūta iekšā un smaids ne par ko. pozitīvisms mani ierauj sevī arvien vairāk. mani fascinē cilvēki man blakus un to, cik ļoti foršs cilvēks var būt cilvēks, kas vēl nesen bija egoists un kretīns, cik patīkami ir sarunāties ar cilvēku bez nekādiem zemtekstiem. ir tik ļoti patīkami atcerēties bērnību un darīt stulbībiņas. patīkami, ka cilvēks man uzticas. man patīk, ka es rūpu cilvēkiem un es esmu laimīga, ka man ir patiesi draugi. kārtīga saruna sanāk reti, bet kad ir - runājam stundām no vietas par visu, kas uz sirds un galvā. es vienkārši dievinu sevi, precīzāk savu izskatu, es atplaukstu, es kļūstu skaista. mans raksturs veidojas spēcīgāks un palieku pie sava. meklēju sevi un atrodu vislabāko, ko varu vēlēties.

tik maz vajag patiesai laimei.

un starpcitu, smieklīgi sanāca, saruna ar kādu manā pilsētā labi zināmu personu:
- eh, Tu man patīc, ..
- jā, es zinu. (šeit visi klātesošie sasmējās par manu izteikumu)
- nepārtrauc mani. (labestīgi smiekliņi no viņa puses)

jā, reizēm es pārspēju pati sevi.

rīt dodos fotogrāfēt. rīt būs atslodze prātam un garam. kā arī jāturpina rakstīt stāsts par neticamo veiksmi.

sveika tauta.

lai cik dīvaini tas neskanētu es, jā, es jūtos laimīga. kāpēc? vienkārši tāpat. smaidu, smejos un atkal ir tā foršā sajūta, ka no manis strāvo mans pozitīvisms, kas dažādu iemeslu dēļ bija aptrūcies pēdējā laikā.

viena lieta man gan ir jāatzīst - esmu kļuvusi vēl tiešāka, atklātāka un ciniskāka. patīk. tikai reizēm sasmejos par cilvēkiem, kas to neuztver un domā, ka jokoju, lai jau.

nesen ar labu draugu runājām un man vienā momentā palika kauns.. es vienkārši nespēju viņam izstāstīt lietas, ko daru jeb ko biju izdarījusi.

 - nu kādus tad tu sūdus atkal esi savārījusi?
 - es pēdējā laikā neko citu par sūdu vārīšānu nemēdzu darīt.

lai cik smieklīgi nebūtu - šī dziesma ļoti labi attēlo manu attieksmi pret vienu no maniem.. ai.

rīt jau saņemšu savas skolas gredzenu. nespēju noticēt, ka ir pagājuši jau divpadsmit gadi kopš uzsāku skolas gaitas. interesanta sajūta katrā gadījumā.

manī mīt divejādas sajūtas. prieks, ka man ir mans jaukums blakus, bet bēdas, - es nevaru darīt īsti vairs, ko gribu. pietrūkst mazliet to vakaru, kad planēju apkārt, runādama ar jebkuru un bija labi.

un es nezinu, reizēm sāku domāt, vai šīm attiecībām ir jēga, ja man prātā vēljoprojām ir cits. nezinu.

man iet perfekti, ko lai citu saka.

un jau atkal es šeit sēžu, sapņodama par Sapni.

šķiet viņš apzinās varu pār mani, es tikai sāku saprast, ko spēju panākt saistībā ar viņu.

ja viņš mani sauks, es iešu.

I FELL IN LOVE. WITH MY SELF.

šodien pār mani nāca atziņa.

pozitīva.

man ir brutāli vienalga, ka viņš mani mīl.

un vēl viena.

lai es kādu mīlētu, viņam ir jāpanāk, ka es skrienu pakaļ (ko es nedaru nekad), jāizliekas, ka viņam es neinteresēju, jāpanāk, ka es cenšos dabūt viņu.. savadāk.. nebūs.

mani kaitina, ka es izturos mazliet jaukāk pret cilvēku, kas man simpatizē.. un es viņu varu dabūt. nevis varu - bet viņš jau ir mans. garlaicīgi.

patika kā draudzene reiz par mani izteicās, ka "es esot kā tāds puisis".

man nevajag to, ko varu dabūt, man vajag to, ko nevaru. kad es to to varu dabūt un to izdaru - man vairs nevajag. stulbākais, ka es principā varu dabūt jebkuru, ko gribu - jo es patīku visiem. tiem, kas es nepatīku, ir nepatika tikai tāpēc, ka man viņi nepatīk. nu pretreakcija. zin, kā - kā tu pret mani, tā es pret tevi.

tikko paņēmu saujā kaudzi kafijas pupiņu, paostīju tās un sapratu, ka tā ir labākā smarža pasaulē. mm.

gaidu piektdienu, beidzot viņa - mana mīļā saule, mana uzticības persona, mana mīlestība, mans draugs, cilvēks, ko es mīlu, cilvēks ar kuru vieno visstulbākās un tai pat laikā labākās atmiņa - dosies ar mani ballēt. es no prieka šodien nezināju, kur likties. man ir milzīgs prieks. pat asariņa acī ieskrēja.

labākā draudzene? ha, šodien pat nedomāja atbildēt uz manu "čau". idiote. negribu viņu satikt. skumji, ka mums ir kopēji draugi un nāksies diemžēl viņu satikt. stulbi.

rīt jānodod asinis un šovakar jāiet ballēt. nez kāpēc šķiet, ka manas asinis netiks pieņemtas.

ak, un sanāca man stulba lieta pagājušajā piektdienā - ļoti, ļoti. ja viņš klusēs, neviens neuzzinās, jo es - lielākā baumu un pļāpu taša - pat klusēju, jo nu šoreiz mazliet par traku bija.

jāiet laikam pēc koliņas uz veikalu. es palikšu resna, bet nu.. jā.

skaistā laika ir laimīga, jo ir melnmatīte.

es tulīt raudāšu no sāpēm. tīri fiziskām.

man tik ļoti šausmīgi nežēlīgi sāp auss, nu tik ļoti, ka raudiens nāk. tuneļi - dranķi tādi. izņēmu uz kādu laiciņu ārā. ieliku atpakaļ, sarāvās draņķi pa tām divām dienām (kas nozīmē, ka tomēr nav sabeigtas man autiņas tik ļoti, ja jau saraujas, forši) un ieliku tos silikona. skats, divi naktī, laika smuki smaidot klāt gultu un tā, izdomā, ka jāieliek. un pa visu māju atskan skaļš - auuuuuuuuuuuuuu. māte mazliet psihoja.

šodien izņēmu ārā, iztīrīt, jo nu vajag ikdienā nomazgāt. ņemot ārā atkal bija skaļš "au!", tik pat skaļš un tad mana auss skaisti sāka pludot.. asinīs. man sākās panika, jo nu tā esmu es.

- kāpēc man jādara viss? es tevi ienīstu.
- tu mani mīli. (and i love my brother).

nu jā, tātad ausis. asinis, asinis, asinis. sāp nenormāli, piepampusi un cieta. un sāp un asiņo. iztīriju austiņu, kas turpināja asiņot, liku tuneli un atkal sāpēs sarāvos un izdvesu klusu, bet sāpjpilnu vaidu.

šodien sapratu, ka man ir cilvēki, kuru dēļ krist un perfektākais - viņi arī kristu manis dēļ.

kā arī saņēmu savdabīgu komplimentu - "ar Tevi vienmēr vakari beidzas traki." man šis cilvēks ir pārāk svarīgs (tik īsā laika periodā tāds kļuva), ar viņu runāt par visu, viedoklis viņas patiess un svarīgākais - viņa piekrīt darīt tās stulbības ar mani. nebremzē, bet dzīvo līdzi. pateikšu nakts vidū, lai braucam ar tiem tur uz citu pilsētu ballēt, viņa neprasīs ar ko un kāpēc, viņa piekritīs. forši.

- eu, nopērc smukākas bikses ar ko pa mājām staigāt, man šīs nepatīk. (jā, brālis ir atpakaļ. ko lai dara, ka viņam nepatīk?)

klausos labu mūziku, dzeru nenormāli daudz tēju, ēdu mango. būtu jādara skolas lietas, bet nē.. es sapņoju ar vaļā acīm un smaidu. ir labi.

un šodien notika vislabākā lieta, kāda var būt. nav, negatīvs, viss novēlās no sirds. patīkami. nebūs jātērē simtiņš, lai atbrīvotos no tās lietas. nebūs un tas ir skaisti.

un, jā, esmu melnmataina tagad. skaisti, baigi zolīdi. mati izskatās vēl skaistāk kā parasti, visiem bija jautājums, vai biju pie friziera, haha, nē, pati kopju un ieveidoju tik labi.

smaidi.

reizēm atliek pabrīnīties par to, cik stulbi ir cilvēki. fascinējoši, ka tie nespēj pateikt savas īstās domas. nekad. pašlaik ir sajūta, ka mani grib izēst no mājām. protams, to nepateiks tiešā tekstā, bet attieksme ir jūtama. un vēl saņēmu dunča dūrienu mugurā. nodevēja, kuce, ne cilvēks, kura dēļ biju gatava krist. negatīvā attieksme. viņa zināja visu no sākuma no galam, viņai vajadzēja priecāties, viņa tikai pārmeta, pārmeta, pārmeta un nodeva. ir lietas, ko nevar piedot, viņa pārkāpa tam slieksnim pāri vairākkārt.

man sāp, ļoti, ļoti. es gribu ar viņu runāt un pavadīt laiku, bet šoreiz viņa to nesagaidīs. pirmā nedēļa bija visgrūtākā, otrā tik pat gandrīz, tagad jau ir viegli, ja par to nedomā un neskatās filmas par labiem draugiem. tādas filmas mani noved līdz asarām. ir tomēr cilvēki, kam es rūpu, tas ir svarīgākais. katrā gadījumā, es vairs nepiekāpšos, lai viņa rāpo pie manis uz ceļiem, ja grib manu draudzību. ja nē, tad nē.

remdēju skumjas ēdienā. baltmaize ar sviestu un tēja ar cukuru un pienu. kas ar mani notiek? reāli, man pa brīvlaiku ir 5 (!!!) kilogrami pa virsu. neticami, varat tikai minēt, cik pretīgi es izskatos un cik pretīgu es redzu sevi spogulī.

laikam būs jāievēro brāļa ieteikums - neēst, dzert tikai ūdeni. viņš to domāja, kā joku. es gan nē. :)

neņemot vērā augstāk minētās problēmas, esmu laimīga. man ir paziņas un draugi ar kuriem smieties līdz asarām un atcerēties mūsu piedzīvojumus, tas ir skaisti.