es nespēju noticēt, cik ļoti dzīvē viss notiek neiespējami.

es beidzot jeb kārtējo, kārtējo reizi sev iestāstīju, ka viņš, tā dēvātais - sapnis, man nav vajadzīgs. protams, man ir interese, ko viņš dara, kā viņam iet. paskatīties uz viņu, izbaudīt to skatu.. viņu.

murgs, kas man velkas līdzi jau gadus divus vismaz. murgs un sapnis vienlaicīgi. es nevaru iedomāties dzīvi ar viņu, bet arī bez viņa. ieraugot viņu, es vēlos bēgt, bet dīvains spēks mani velk atpakaļ.

bet viss ir beidzies. bija.

tik tiešām, kādā sūdainā pasaulē mēs dzīvojam, ka es gadu cerēju, ka viņš pārdomās.. bet, nē, tā nenotika. satiku es jaunu puisi (bet prātā bija viņš), samīlējos.. un tagad, kad viss ir lieliski, esmu laimīga ar savu draugu.. viņš ir brīvs un viņš grib mani.

pēdējā laikā es bieži tieku rauta uz pušu, es raudu no tā, ka daru pāri draugam, darot, kas jādara un ir apsolīts.

pašlaik ir vistrakāk. viņš ir rokas stiepiena attālumā. es pirmo reizi mūžā esmu tik tuvu tam, lai dabūtu to, ko es vēlējos kā slima, izmisusi.. bet, to izdarot, es iznīcināšu kādu cilvēku, ko es nevēlos (man draugs ir vislabākais, vismīļākais, vissirsnīgākais un vis-man-vienalga-viss cilvēciņš, tieši tādu, kādu vēlos es), es saplēsīšu sev sirdi un tas sāpēs.. man jau tagad sāp. es raudu.

es nezinu. tiešām.