Man tik ļoti patīk tie momenti, kad es sēžu, reāli neko nedarīdama, un jūtos laimīga. Ir tā, ka pašlaik tā tiešām ir. Dzeru kafiju un smaidu, klusi domādama par nesenajiem notikumiem. Ir tik jauki, ka ir kāds, kurš Tevis dēļ dara lietas, ko, kā atzīst, pats nekad nebūtu darījis. Un tas liek sajusties īpašam. Īpašam. Un diemžēl ir vēlme pieķerties. Bet nedrīkst, nedrīkt. Es neļauju sev to darīt. Jo ir bail tik sāpinātam. Ir bail, ka viss beigsies tāpat kā parasti. Tas nav patīkami. It īpaši zinot, ka nav ne jausmas, kas notiek. Ne man, ne otram cilvēkam. Un ir tas moments, ka ir bail pat izbaudīt šos mirkļus. Jo patīk. Un ļoti. Jau labu laiku.

Rodas tas mazais jautājums. Vai ir vērts sev liegt kaut ko pozitīvi tikai tamdēļ, ka beigās tas viss sašķīdīs mazās drumstalās un jutīsies iznīcināts. Sāpināts. Sašķīdis. Un pazudis pamats zem kājām. Tas ir tāpat kā pateikt, ka jānogalina mazi bērni, jo tāpat viņi nomirs un kādam sāpēs. Kāda tad ir jēga no kaut kā? Kāda ir jēga no patstāvīgām bailēm? Tad vai maz ir jēga dzīvot? Zinkā, rodas tāda smaga, nežēlīga nesaskaņa starp sevi. Vai dzīve bez nekādām problēmām ir uzskatāma par dzīvi? Ir. Bet es nedomāju, ka to varētu saukt par pilnvērtīgu. Piepildītu. Vajag tā, lai ir daudz to atmiņu. Piedzīvojumu.

Tiešām smaga, nežēlīga nesaskaņa. Es daru vienu, bet popularizēju ko citu. Hipokrāte. Tas ir tāpat kā māte, kas teic, ka vēlas, lai bērns izbauda jaunību, lai satiek draugus un dodas uz ballītēm, iemīlas un viss viņam tur notiekās, bet no otras puses - sargā. Un nevēlas, lai kaut kur dodas.

Tāda apdomu pilna pēcpusdiena. Neteiksim, ka sliktu. Patīkamu. Tas ir tik patīkami, ka atkal notiek kas tāds, kas liek aizmirst ikdienišķās rūpes. Ir patīkami, ka notiek kas slikts. Tas izvelk ārā no apātijas. Tā ir tik ļoti liela, smaga problēma. Reiz bijis tādā, izkļuvis.. bet ir tik vienkārši atkal tai ieslīgt. Smagi. Un tas ik pa laikam man atkal notiek. Un man tas galīgi nav vajadzīgs.

Laikam jau jāriskē. Ir ļoti patīkami. Heh.

Alus piebeigts. Zupa gatava, bet bail testēt.

Toties dzērumā matiņi tika krāsoti, redzēsim, ko es tur būšu izveidojusi. Jo ekspermentēju mazliet ļoti, jā.

Dublis nummur divi. Alus garšīgs, zupa top. Kas tur sanāks es nezinu, man bail. Jo nekāda mīlestība tur nav, tikai daudz sīpoli, kas lika man raudāt, kā ponijam, kas uzzina, ka bērnu nav.

Priekā!

Cik viegli ir krist lētā grēkā.

Esmu laba meita šodien. Vāru zupu. Un dzeru alu.

Pēc vairāk kā divu mēnešu milzīga tukšuma sajūtas iekšā, es šodien sajutos laimīga. Tiešām laimīga. Smaidīga, smejoša un visiem uz nerviem krītoša ar savu pozitīvismu. Mans iekšēji grauzošs tukšums. Jau ir pagājusi nedēļa kopš man šķita, ka dzīvei vairs nav jēga. Sūdus savārīt es diemžēl māku. Pazaudēt vissvarīgāko cilvēku savā dzīvē arī. Diemžēl. Pa virsu tam, kas manī norisinājās, manam bezcerīgajam stāvoklim uzkrita vēl šī nedēļa. Tas bija smagi. Likās, ka tuvākais tilts mani gaida, katra mašīna deva dīvainu iedvesmu un dušā šķita tik vienkārši pazust, un katrs asais priekšmets bija satverts un domās pavīdēja pielikt klāt jau tā izkropļotajai delnai. Es biju morāls grausts.

Ir grūti ar kādu aprunāties par šīm sajūtām, jo nemaz nav pārliecība, kas patiesībā notiek. To nebija iespējams izskaidrot.

Palika labāk. Cilvēku zvani paglāba. Paši viņi to nezina. Sakārtoju domas un palika vieglāk. Palika vieglāk.

Un šodien es atkal esmu gatava stāties pretī visam, kas notiks. Es ar prieku došos un darīšu. Tikšu sāpināta un mani sāpinās. Kāpēc nē? Tāda nu ir dzīve.

Alus beidzās. Zupa nav gatava. Eh.

P.S. Cik viegli ir krist lētā grēkā, tā ir gan jā, tā ir.

"Labāk kā nekas. Labāk kā attiecības."

Esmu paņēmusi brīvdienas no pilsētas steigas un ikdienas rutīnas. Jau nedēļu esmu laukos. Miers un nekādu stresu. Daudz pārdomu, miers. Kā par nelaimi - vai tomēr laimi! - mans telefons nedarbojas un es neesmu sasniedzama. Esmu tikai es. Šai drūmajā un saltajā laikā. Bija grūti pierast pie nekā nedarīšanas, ir dīvaini, ka nevajag nekur doties un neko nevajag darīt.

Esmu šīs dienas izmantojusi lieliski, manuprāt. Es tik daudz laika esmu veltījusi rakstīšanai. Daudz lapiņu sarakstītas, tik ļoti daudz. Gan smejoties pašai, gan raudot. Vienmēr šādās superīgās reizēs man uznāk iedvesma. Momentos, kad tiek aizmirsti ikdienas sūdi (es atvainojos) un pēkšņi atveras manas radošās čakras.

Esmu nolēmusi veltīt laiku sev un paņemt vēl nedēļu brīvo no pilsētas, pakavēšu studijas. Tas man ir nepieciešams. Lai varu ar jaunu sparu doties atpakaļ dzīve. Sportot, satikt cilvēkus, stāties pretī visam un visiem.

 Iemesls kāpēc es izlēmu pazust? Elementāri, es vairs netiku galā ar savām emocijām. Visa bija pa daudz. Viss nāca virsū tik daudz, notikumi bija tik daudz, pozitīvais bija tik daudz. Bet es jutos tik iztukšota, tik izmantota un tik netīra. Pirmo reizi mūžā no skumjām dzēru mājās viena pati. Ieslēgties istabā, dzert šņabi, raudāt un žēlot sevi. Tas lika saņemties. Sapurināties. Es nekad neļauju sevi žēlot. Momentā, kad sāku pati to darīt, ieviesās riebums pret sevi. Uzskatīju, ka esmu visnožēlojamākā dzīvā būtne, es skatījos spogulī ar pretīgumu, pacēlās dūre un liela vēlme ietriekt to savā spoguļattēlā. Bet es to nedarīju. Nē. Es saņēmos. Pateicu pati sev, ka tik tālu esmu nonākusi tikai un vienīgi savu lēmumu dēļ un lai aizveros.

Es izšķīros. To jau mēs visi zinām. Ha. Bet neviens cilvēks, izņemot manu labāko draugu, nezina kāpēc. Lai varētu mēģināt kaut ko ar citu cilvēku. Rezultātā nekas nesanāca, bet es ieguvu citu lielisku pieredzi.

Savā ziņā es pašlaik sev lieku saprast, ka viņš - tā dēvētais Sapnis - nemaz nav tik lielisks. Nenoliegšu, ir tik patīkami aizmigt viņa skavās un pamosties viņam blakus. Man tas patīk. Bet es nepieķeros, jo neviens no mums nevēlas neko vairāk kā .. seksu. Es zinu, ka aizmigšanu blakus un pamošanos, novērtēju ne tikai es. Tas mums abiem ir tāda nepiepildīta (nu jau piepildīta) vēlme.

Stāsta sākumā ne jau es viņu noskatīju un ne jau es biju tā, kas izrāda simpātijas. Tas bija viņš. Es tikai padevos. Jo es esmu kā lelle viņa rokās, es neesmu tā stiprā meitene, es esmu lelle ar ko viņš dara ko vēlas. Un es ļaujos. Un tagad mēs abi izmantojam situāciju. Mums ir labi kopā. Tik vienkārši.

Palika vienalga par negatīvo. Un pozitīvo. Es ļaujos mirklim. Eksistē tikai mirklis.

"Ticība, neticība. Cerība - naiva vai tomēr iespējama? Kā tad īsti ir? Kur ir tā robeža? Kas novelk to smalko robežu? Kur sāk pazust robeža starp realitāti un sapņiem? Un tās šausmas, kad tā sāk pazust.. Neprāts un nesaprašana. Zaudēta kontrole. Fantāzija pārņem kontroli.. un dzīvo tikai tās dēļ.."

Epifānijas. Reizēm šķiet, ka tas ir mans žanrs. Tas tik tāds. Mazs citāts. Manai sāpošajai sirdij tik nozīmīgs.

Kopumā? Es jūtos labi. Tik tiešām. Ir dīvaini, bet ir labi.

/laika/