atceros to reizi, kad man paziņa teica, ka esmu pavisam traka. toreiz tikai nosmēju.

tagad padomāju par šīs nedēļas notikumiem. ja ne pavisam, tad pietiekami noteikti. katrā gadījumā, es neko nenožēloju. man bija jautri, jauki un tā tālāk, man patika. 

piektdiena gan bija jauka. 

vispār pēdējā laikā ir tā, ka, jo vairāk ir ko stāstīt, jo mazāk gribās to darīt. 

smaids izkausē pat tavu ledus sirdi, mans smaids. hihi. 

skarbākais, ka momentos, kad jūtos labi, mani velk uz leju svarīgākais cilvēks. es viņu atbalstu tik un tā, lai cik dusmīga es nebūtu, viņa mani nē.

kā man reiz cilvēks teica - karma atmaksās visiem, gan labo, gan slikto.

nu tad kad, pie velna, nahuj, es ļoti atvainojos, man pie velna sāks veikties? esmu tik ļoti karmas fanātiķe, protams, es zinu, ka pamatideja ir, ka tas viss nāks atpakaļ nākošajā dzīvē, bet nu.. es tiešām nepatīku dzīvei un karmai.

kopš šis viss mani ir aizķēris, man pilnīgi un galīgi neveicas.

šodien teikšu, kā ir, bija visbriesmīgākā diena. neskatoties uz visiem sūdiem, kas ir notikuši pa šo dienu, kas mani tā jau dzina izmisumā, man pazvana cilvēciņš, kuru pazīstu tikai mēnesi, bet kurš ir kļuvis bezgala mīļš man, ka šodien viņam ir pēdējais vakars šai galā un ka brauc dzīvot uz otru Latvijas galu. un, protams, dēļ tā nelaimes gadījuma, kas noticis ir mājās, es nekur neesmu spējīga iet - milzīgi materiālie zaudējumi un morāls sagruvums.

vienkārši, kāpēc tas viss piemeklē mani?

gaidu piektdienu, visticamāk nenoturēšos un iešu vienkārši rīt piedzerties. pohuj par visu.

nu tik ļoti pinšķis nāk. bet tik un tā, mans dzelzs vecenes tēls neļauj man sabrukt. uznāk asariņa, bet neļauju sev sabrukt. iekšēji pašlaik esmu vēl lielākā nesaprašanā, ārēji - perfekta kā parasti.

broken sunshine.

ģeniāli, esmu diezgan iedzērusi. nožēlojami, vienītī izdzer pusi no mokas.

man raudiens nāk. man apnika būt stiprai, man tiešām gribētos tagad kādu apkampt no visa spēka un vienkārši raudāt. bet man nav ne spēka pamest savu "dzelzs vecenes" tēlu, ne īsti vēlēšanās to darīt. es esmu stipra, ja es sabrukšu, tad daudzi sabruks, jo, ja sabruks nesabrucināmais, tad arī niecības domās, ka tas ir  tikai normāli, labi, ne normāli, bet kā niecības var būt stipras, ja stiprā meitene sabrūk? kā?

ak, man iedomība. bet es tā tiešām domāju un man pilnīgi vienalga, ja kādu tas aizskar.

eu, bet tik labi pašlaik ir, bet vajag vēl dzert. nekad, hoķis beigsies un izdzeršu pārējo. man vienkārši to vajag tagad. brīnos vispār, kā es turos pie dzīvības tagad, normāls cilvēks sen būtu padevies un būtu nekāds. es turpinu smaidīt.

starpcitu, nesen pārlasīju savu dzeju, varbūt ne dzeju, bet veltījumu viņam. ik katrā rindā es jutu sāpes, savas sāpes, skarbi.

sirdi aizskarošākās rindas.

"bet sāpinot mani morāli
cilvēks sevi izzudina manās acīs
un tad man sāp viss
miesa jo to es iznīcinu
esmu sev situsi esmu sevi griezusi
maz tādu vietu uz ādas kur esmu skaista
tīra no savām dusmām
iekšas man sāp no visa spēka
indēju tās ar spirtu
un nikotīnu un darvu
esmu grausts
bet tu saule mana..''

un

"es noticēju taviem vārdiem
es noticēju tavam ka tu mani nesāpināsi
nu kur bija mans prāts
es zinu sevi es zinu savu karmu
es zināju ka tas tā beigsies
tu zināji
un tik un tā solīji būt savādāk
idiots
idiote"

un

"šķiet es jutu kā tu izelpo sāpes"

nē, es tevi nemīlēju, es vienkārši tev ticēju, laikam velti, saule tu mana. sāp, lai cik ļoti es to noliegtu - sāp.

pirmais, kas nāk prātā - es vairs vispār, pie velna, nekad nedomāju ar galvu, ko es daru. nu tā, ka nezinu, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. un vienīgais, ko es daru, ir turpināšana brist arvien dziļākā un dziļākā purvā.

un vakar es beidzot uzsprāgu, vienkārši tāds - kaboom! - un viss. par daudz ir par daudz arī tādiem cilvēkiem, kā es.

bet vispār, ko lai saka - episki dīvaina un laba nedēļa. kas tik vien nav darīts. man patīk dzīve, neņemot vērā, ka nezinu, kā to visu labot.

vārds pa vārdam mēs nonākam pie fakta, ka esmu apņēmusies kādu laiku padzīvot bez alhokola. jāsāk mainīt ieradumi. skumji, ka mana seja ir tik draņķīgā stāvoklī, nezinu, vai tas ir dēļ ballītēm, bezmiega, stresa, enerģijas dzērienu, cigarešu vai milzīgā kafijas daudzuma dēļ. katrā ziņā centīšos no tā visa atslēgties. PIETIEK!

un, jā, atkal esmu tikusi pie drauga. bāc! nu jau ignorēju viņu, drīz būs jārunā. negribu, negribu, apnicis. tā ir vēl viena lieta, kas jāmaina. par daudz sanāk random puisīši, mana pilsēta ir pietiekoši neliela, negribu nesmukas baumas, negribu. gribu būt maza, pelēka, nevienam nezināma.

ak, es esmu pilnīgi zaudējusi ticību cilvēkiem. nekad neticēšu vairs vārdiem, ka "nebaidies, es tevi nesāpināšu". ziniet ko? ejiet jūs visi dirst, tas nav vairs pat smieklīgi. cilvēki domā, kāpēc es esmu tik ļoti tāda - it kā ar visiem, bet tā pa īstam ne ar vienu. nē, nu, protams, kā man savādāk justies, ja neesmu viņu satikusi, nezinu, dažas dienas (pat ne nedēļa) un, nākošajā reizē satiekot mani, pasaka, ka atradis sev citu?

es esmu sāpināta līdz sirds dziļumiem, nu tik ļoti, ļoti.

sāpina jau ne tas, ka viņam ir cita, nē, bet tas, ka nu.. kā tā vispār var? bija tik grūti, tā visa viņa jaukā attieksme, tā gādība, tas mīļums, nu tā, ka viņam tiešām rūpēja, kas ar mani un tā, ka varēja just, ka neesmu vienaldzīga. un es pieļāvu kļūdu, es ļāvu sev iekrist, es ļāvos domām un fantāzijām, ļaujot sev pieķerties cilvēkam. un ar ko tas beidzās?

tas viss beidzās ar to, ka esmu salauzta. super.

šis tikai kārtējo reizi apliecina - nelaist sev klāt nevienu, nevienu, nevienu.

un es tikko sapratu.. ja es būtu pateikusi, ka nē, nu ka nebūs mums nekas, man būtu pilnīgi vienalga. es dzīvotu tālāk bez morālajiem, bet tagad.. es sapratu. es jūtos sūdīgāk nekā būtu jutusies tad, tāpēc ka šo svarīgo lēmumu pieņēma cits cilvēks, ne es. tas ietekmēja MANU (un tikai tad citu) dzīvi un tāpēc es jūtos sūdīgi.

es gribēju, lai tā situācija kaut kā nokārtojas, bet es gribēju to izdarīt pati. eh.

pinkšķis nāk virsū.

un pēdējā laikā dažs uzskata, ka var mani mācīt dzīvot. uj.. tā pavisam noteikti nav laba doma.