ak, es esmu pilnīgi zaudējusi ticību cilvēkiem. nekad neticēšu vairs vārdiem, ka "nebaidies, es tevi nesāpināšu". ziniet ko? ejiet jūs visi dirst, tas nav vairs pat smieklīgi. cilvēki domā, kāpēc es esmu tik ļoti tāda - it kā ar visiem, bet tā pa īstam ne ar vienu. nē, nu, protams, kā man savādāk justies, ja neesmu viņu satikusi, nezinu, dažas dienas (pat ne nedēļa) un, nākošajā reizē satiekot mani, pasaka, ka atradis sev citu?

es esmu sāpināta līdz sirds dziļumiem, nu tik ļoti, ļoti.

sāpina jau ne tas, ka viņam ir cita, nē, bet tas, ka nu.. kā tā vispār var? bija tik grūti, tā visa viņa jaukā attieksme, tā gādība, tas mīļums, nu tā, ka viņam tiešām rūpēja, kas ar mani un tā, ka varēja just, ka neesmu vienaldzīga. un es pieļāvu kļūdu, es ļāvu sev iekrist, es ļāvos domām un fantāzijām, ļaujot sev pieķerties cilvēkam. un ar ko tas beidzās?

tas viss beidzās ar to, ka esmu salauzta. super.

šis tikai kārtējo reizi apliecina - nelaist sev klāt nevienu, nevienu, nevienu.

un es tikko sapratu.. ja es būtu pateikusi, ka nē, nu ka nebūs mums nekas, man būtu pilnīgi vienalga. es dzīvotu tālāk bez morālajiem, bet tagad.. es sapratu. es jūtos sūdīgāk nekā būtu jutusies tad, tāpēc ka šo svarīgo lēmumu pieņēma cits cilvēks, ne es. tas ietekmēja MANU (un tikai tad citu) dzīvi un tāpēc es jūtos sūdīgi.

es gribēju, lai tā situācija kaut kā nokārtojas, bet es gribēju to izdarīt pati. eh.

pinkšķis nāk virsū.

un pēdējā laikā dažs uzskata, ka var mani mācīt dzīvot. uj.. tā pavisam noteikti nav laba doma.