Alus piebeigts. Zupa gatava, bet bail testēt.
Toties dzērumā matiņi tika krāsoti, redzēsim, ko es tur būšu izveidojusi. Jo ekspermentēju mazliet ļoti, jā.
trešdiena, 2014. gada 12. februāris
Cik viegli ir krist lētā grēkā.
Esmu laba meita šodien. Vāru zupu. Un dzeru alu.
Pēc vairāk kā divu mēnešu milzīga tukšuma sajūtas iekšā, es šodien sajutos laimīga. Tiešām laimīga. Smaidīga, smejoša un visiem uz nerviem krītoša ar savu pozitīvismu. Mans iekšēji grauzošs tukšums. Jau ir pagājusi nedēļa kopš man šķita, ka dzīvei vairs nav jēga. Sūdus savārīt es diemžēl māku. Pazaudēt vissvarīgāko cilvēku savā dzīvē arī. Diemžēl. Pa virsu tam, kas manī norisinājās, manam bezcerīgajam stāvoklim uzkrita vēl šī nedēļa. Tas bija smagi. Likās, ka tuvākais tilts mani gaida, katra mašīna deva dīvainu iedvesmu un dušā šķita tik vienkārši pazust, un katrs asais priekšmets bija satverts un domās pavīdēja pielikt klāt jau tā izkropļotajai delnai. Es biju morāls grausts.
Ir grūti ar kādu aprunāties par šīm sajūtām, jo nemaz nav pārliecība, kas patiesībā notiek. To nebija iespējams izskaidrot.
Palika labāk. Cilvēku zvani paglāba. Paši viņi to nezina. Sakārtoju domas un palika vieglāk. Palika vieglāk.
Un šodien es atkal esmu gatava stāties pretī visam, kas notiks. Es ar prieku došos un darīšu. Tikšu sāpināta un mani sāpinās. Kāpēc nē? Tāda nu ir dzīve.
Alus beidzās. Zupa nav gatava. Eh.
P.S. Cik viegli ir krist lētā grēkā, tā ir gan jā, tā ir.
Pēc vairāk kā divu mēnešu milzīga tukšuma sajūtas iekšā, es šodien sajutos laimīga. Tiešām laimīga. Smaidīga, smejoša un visiem uz nerviem krītoša ar savu pozitīvismu. Mans iekšēji grauzošs tukšums. Jau ir pagājusi nedēļa kopš man šķita, ka dzīvei vairs nav jēga. Sūdus savārīt es diemžēl māku. Pazaudēt vissvarīgāko cilvēku savā dzīvē arī. Diemžēl. Pa virsu tam, kas manī norisinājās, manam bezcerīgajam stāvoklim uzkrita vēl šī nedēļa. Tas bija smagi. Likās, ka tuvākais tilts mani gaida, katra mašīna deva dīvainu iedvesmu un dušā šķita tik vienkārši pazust, un katrs asais priekšmets bija satverts un domās pavīdēja pielikt klāt jau tā izkropļotajai delnai. Es biju morāls grausts.
Ir grūti ar kādu aprunāties par šīm sajūtām, jo nemaz nav pārliecība, kas patiesībā notiek. To nebija iespējams izskaidrot.
Palika labāk. Cilvēku zvani paglāba. Paši viņi to nezina. Sakārtoju domas un palika vieglāk. Palika vieglāk.
Un šodien es atkal esmu gatava stāties pretī visam, kas notiks. Es ar prieku došos un darīšu. Tikšu sāpināta un mani sāpinās. Kāpēc nē? Tāda nu ir dzīve.
Alus beidzās. Zupa nav gatava. Eh.
P.S. Cik viegli ir krist lētā grēkā, tā ir gan jā, tā ir.
Abonēt:
Ziņas (Atom)