Man tik ļoti patīk tie momenti, kad es sēžu, reāli neko nedarīdama, un jūtos laimīga. Ir tā, ka pašlaik tā tiešām ir. Dzeru kafiju un smaidu, klusi domādama par nesenajiem notikumiem. Ir tik jauki, ka ir kāds, kurš Tevis dēļ dara lietas, ko, kā atzīst, pats nekad nebūtu darījis. Un tas liek sajusties īpašam. Īpašam. Un diemžēl ir vēlme pieķerties. Bet nedrīkst, nedrīkt. Es neļauju sev to darīt. Jo ir bail tik sāpinātam. Ir bail, ka viss beigsies tāpat kā parasti. Tas nav patīkami. It īpaši zinot, ka nav ne jausmas, kas notiek. Ne man, ne otram cilvēkam. Un ir tas moments, ka ir bail pat izbaudīt šos mirkļus. Jo patīk. Un ļoti. Jau labu laiku.

Rodas tas mazais jautājums. Vai ir vērts sev liegt kaut ko pozitīvi tikai tamdēļ, ka beigās tas viss sašķīdīs mazās drumstalās un jutīsies iznīcināts. Sāpināts. Sašķīdis. Un pazudis pamats zem kājām. Tas ir tāpat kā pateikt, ka jānogalina mazi bērni, jo tāpat viņi nomirs un kādam sāpēs. Kāda tad ir jēga no kaut kā? Kāda ir jēga no patstāvīgām bailēm? Tad vai maz ir jēga dzīvot? Zinkā, rodas tāda smaga, nežēlīga nesaskaņa starp sevi. Vai dzīve bez nekādām problēmām ir uzskatāma par dzīvi? Ir. Bet es nedomāju, ka to varētu saukt par pilnvērtīgu. Piepildītu. Vajag tā, lai ir daudz to atmiņu. Piedzīvojumu.

Tiešām smaga, nežēlīga nesaskaņa. Es daru vienu, bet popularizēju ko citu. Hipokrāte. Tas ir tāpat kā māte, kas teic, ka vēlas, lai bērns izbauda jaunību, lai satiek draugus un dodas uz ballītēm, iemīlas un viss viņam tur notiekās, bet no otras puses - sargā. Un nevēlas, lai kaut kur dodas.

Tāda apdomu pilna pēcpusdiena. Neteiksim, ka sliktu. Patīkamu. Tas ir tik patīkami, ka atkal notiek kas tāds, kas liek aizmirst ikdienišķās rūpes. Ir patīkami, ka notiek kas slikts. Tas izvelk ārā no apātijas. Tā ir tik ļoti liela, smaga problēma. Reiz bijis tādā, izkļuvis.. bet ir tik vienkārši atkal tai ieslīgt. Smagi. Un tas ik pa laikam man atkal notiek. Un man tas galīgi nav vajadzīgs.

Laikam jau jāriskē. Ir ļoti patīkami. Heh.