dzīvoju kā gribēju, vārīju sūdus un uzspļāvu visam. pašai man iedirsa dvēselē ar to pašu. sāpēt nesāp, bet esmu gatava iebelzt par šo joku, jo nu.. pret mani ir jāizturas ar cieņu, neatkarīgo no tā, ko es daru. nākošreiz satikšu un cilvēks dabūs dzirdēt no manis visu, ko domāju.

neskatoties uz to, esmu priecīga. patīkama sajūta iekšā un smaids ne par ko. pozitīvisms mani ierauj sevī arvien vairāk. mani fascinē cilvēki man blakus un to, cik ļoti foršs cilvēks var būt cilvēks, kas vēl nesen bija egoists un kretīns, cik patīkami ir sarunāties ar cilvēku bez nekādiem zemtekstiem. ir tik ļoti patīkami atcerēties bērnību un darīt stulbībiņas. patīkami, ka cilvēks man uzticas. man patīk, ka es rūpu cilvēkiem un es esmu laimīga, ka man ir patiesi draugi. kārtīga saruna sanāk reti, bet kad ir - runājam stundām no vietas par visu, kas uz sirds un galvā. es vienkārši dievinu sevi, precīzāk savu izskatu, es atplaukstu, es kļūstu skaista. mans raksturs veidojas spēcīgāks un palieku pie sava. meklēju sevi un atrodu vislabāko, ko varu vēlēties.

tik maz vajag patiesai laimei.

un starpcitu, smieklīgi sanāca, saruna ar kādu manā pilsētā labi zināmu personu:
- eh, Tu man patīc, ..
- jā, es zinu. (šeit visi klātesošie sasmējās par manu izteikumu)
- nepārtrauc mani. (labestīgi smiekliņi no viņa puses)

jā, reizēm es pārspēju pati sevi.

rīt dodos fotogrāfēt. rīt būs atslodze prātam un garam. kā arī jāturpina rakstīt stāsts par neticamo veiksmi.