"Labāk kā nekas. Labāk kā attiecības."

Esmu paņēmusi brīvdienas no pilsētas steigas un ikdienas rutīnas. Jau nedēļu esmu laukos. Miers un nekādu stresu. Daudz pārdomu, miers. Kā par nelaimi - vai tomēr laimi! - mans telefons nedarbojas un es neesmu sasniedzama. Esmu tikai es. Šai drūmajā un saltajā laikā. Bija grūti pierast pie nekā nedarīšanas, ir dīvaini, ka nevajag nekur doties un neko nevajag darīt.

Esmu šīs dienas izmantojusi lieliski, manuprāt. Es tik daudz laika esmu veltījusi rakstīšanai. Daudz lapiņu sarakstītas, tik ļoti daudz. Gan smejoties pašai, gan raudot. Vienmēr šādās superīgās reizēs man uznāk iedvesma. Momentos, kad tiek aizmirsti ikdienas sūdi (es atvainojos) un pēkšņi atveras manas radošās čakras.

Esmu nolēmusi veltīt laiku sev un paņemt vēl nedēļu brīvo no pilsētas, pakavēšu studijas. Tas man ir nepieciešams. Lai varu ar jaunu sparu doties atpakaļ dzīve. Sportot, satikt cilvēkus, stāties pretī visam un visiem.

 Iemesls kāpēc es izlēmu pazust? Elementāri, es vairs netiku galā ar savām emocijām. Visa bija pa daudz. Viss nāca virsū tik daudz, notikumi bija tik daudz, pozitīvais bija tik daudz. Bet es jutos tik iztukšota, tik izmantota un tik netīra. Pirmo reizi mūžā no skumjām dzēru mājās viena pati. Ieslēgties istabā, dzert šņabi, raudāt un žēlot sevi. Tas lika saņemties. Sapurināties. Es nekad neļauju sevi žēlot. Momentā, kad sāku pati to darīt, ieviesās riebums pret sevi. Uzskatīju, ka esmu visnožēlojamākā dzīvā būtne, es skatījos spogulī ar pretīgumu, pacēlās dūre un liela vēlme ietriekt to savā spoguļattēlā. Bet es to nedarīju. Nē. Es saņēmos. Pateicu pati sev, ka tik tālu esmu nonākusi tikai un vienīgi savu lēmumu dēļ un lai aizveros.

Es izšķīros. To jau mēs visi zinām. Ha. Bet neviens cilvēks, izņemot manu labāko draugu, nezina kāpēc. Lai varētu mēģināt kaut ko ar citu cilvēku. Rezultātā nekas nesanāca, bet es ieguvu citu lielisku pieredzi.

Savā ziņā es pašlaik sev lieku saprast, ka viņš - tā dēvētais Sapnis - nemaz nav tik lielisks. Nenoliegšu, ir tik patīkami aizmigt viņa skavās un pamosties viņam blakus. Man tas patīk. Bet es nepieķeros, jo neviens no mums nevēlas neko vairāk kā .. seksu. Es zinu, ka aizmigšanu blakus un pamošanos, novērtēju ne tikai es. Tas mums abiem ir tāda nepiepildīta (nu jau piepildīta) vēlme.

Stāsta sākumā ne jau es viņu noskatīju un ne jau es biju tā, kas izrāda simpātijas. Tas bija viņš. Es tikai padevos. Jo es esmu kā lelle viņa rokās, es neesmu tā stiprā meitene, es esmu lelle ar ko viņš dara ko vēlas. Un es ļaujos. Un tagad mēs abi izmantojam situāciju. Mums ir labi kopā. Tik vienkārši.

Palika vienalga par negatīvo. Un pozitīvo. Es ļaujos mirklim. Eksistē tikai mirklis.

"Ticība, neticība. Cerība - naiva vai tomēr iespējama? Kā tad īsti ir? Kur ir tā robeža? Kas novelk to smalko robežu? Kur sāk pazust robeža starp realitāti un sapņiem? Un tās šausmas, kad tā sāk pazust.. Neprāts un nesaprašana. Zaudēta kontrole. Fantāzija pārņem kontroli.. un dzīvo tikai tās dēļ.."

Epifānijas. Reizēm šķiet, ka tas ir mans žanrs. Tas tik tāds. Mazs citāts. Manai sāpošajai sirdij tik nozīmīgs.

Kopumā? Es jūtos labi. Tik tiešām. Ir dīvaini, bet ir labi.

/laika/

Es esmu laimīga.

Esmu iesaistījusies bīstamā spēlē. Jūtu spēlē. Galvenais nepieķerties un nebūt tai, kas iekrīt. Bet ir ideāli saprast, ka ir cilvēks, kam ir tādi paši uzskati. Domā tāpat un to visu uztver mierīgi. Bet es nevienam, pie velna, neieteiktu ar šo cilvēku saistīties. Nekādā gadījumā. Viņš ir pārāk kā es, līdz ar to kaitinošs, egoists un vienaldzīgs uz visu. 

Jā.

Izšķīros un tagad jūtos labi. Beidzot.

Iedvesma un plāni atsāk iepriekšējo dzīvesstilu. Vismaz uz laiku. Acīmredzot vēl ir jāiziet cauri daudz kam, lai spētu būt attiecībās.

Vai arī jāsagaida trieciens pa pakaļu.

Principā esmu laimīga tagad, bija labi. Ha!

I fucked up.

Jā.

Nekad nebūtu domājusi, ka mani mocīs sirdsapziņas pārmetumi par to, ka daru, ko gribu.. sajutos tik slikti, vēljoprojām tā jūtos. Ir tik slikti.

Atslēdzu telefonu, negribu satikt nevienu, negribu runāt ne ar vienu no cilvēciņiem, kas ir saistīts ar to, gribu paraudāt draudzenītei uz pleca un gribu pazust. Pazust no tiem cilvēkiem vismaz uz kādu laiku. Negribu satikt draugu, es viņu sāpināju, viņam sāpēja jau tad, vēlāk notikušais viņu sagrautu. Man ir kauns un es negribu stāties aci pret aci viņam. Negribu.

Pievērsīšos mājas lietām. Un vēlāk uz trenniņu, iznīcināšu savu ķērmeni, lai vēlāk varētu atslēgties un ne par ko nedomāt. Vismaz uz vienu nakti.

Ir tik slikti.

Ir tik slikti!

IR TIK SLIKTI!

Bāh!

Momentā, kad Tu saproti, ka atkal dabūji to, ko vēlies, tas vairs nešķiet tik īpaši. Bet, nē, ir forši, man bija maksimāli labs vakars, patika. Sēžu tagad mazliet izspūrusi, negulējusi ar tējas krūzi (jo par krūzīti to nosaukt nevar!) un stulbi smaidu.

Ak, tas laimīgais moments, kad pazuda visas domas par skolu un es atkal pievērsos sev. Tas bija labi. Es maksimāli ilgi nebiju smaidījusi divdesmit četri septiņi, jo vienkārši.. gribās. Un tagad tā visu laiku ir, tas ir superīgi.

Jā.

Ārā snieg, skaisti snieg un nepatīkams vēss laiks, bet es došos arā. Braukšu uz tuvējo ezeru ar riteni, jo kāpēc gan nē?

Patīkami.

Love, love, love.

Man ir problēmas.

Es vēljoprojām meklēju sev puisi, lai gan pie sāna viens tāds ir.

Atradu vienu, jau domāju, kā dabūt rokās.

Trakums ar mani.

Tā nelielā cerība, ka rīt satikšu viņu, jo mēs idioti nesamainījāmies ne ar nummuriem un ne ar ko.

Tā kā neesmu sociālajos tīklos, atkrīt viss.

Ja nu vienīgi prasīt draudziņiem.

Bet nē, vēl vismaz kādu laiku nē.

Jā.

Patīk.

Superīgs puisis, pilnīgi šoks, ka viens.

Ja ne viens - tad man stabili vienalga.

Arī viņam.

Ū.

Man atnesa saldējumu.

Ņam, ņam, ņam.

19.11.2013

Pavisam interesanti liekas mani loģika. Biju palaidusies. Nesportoju. Neko, ja neskaita ikdienas pārdesmit kilometrus ar riteni vasarā. Un obligāto sportu skolā. Nē, nē. Rakstīšu, kā ir - Universitātē. Jā, palaidos. Ātrie ēdināšanas uzņēmumi tika apmeklēti nedēļā reizes divas vismaz. Diezgan traki. Kauns pa ģīmi. Šis tas arī diemžēl nāca klāt. Mani piecdesmit pieci pārvērtās par sešdesmit pie auguma metrs septiņdesmit septiņi. Traki.

Sāku iet regulāri uz treniņiem, nu jau mēnesis. Un ziniet? Es cenšos neēst pilnīgi nekādus dranķus. Pēc idejas es varētu atļauties sevi pacienāt ar kādu šokolādīti vai kaut ko neveselīgu, jo visu lieko es pārtērēju, bet, nē.. Nedaru tā. Vispār ēdu mazāk. Interesanta man tā pieeja. Bet galvenais jau izturēt un atmest visu lieko.

Kā vispār?

Man patīk. Laimīgojos. Lēnām tiek izkopta ideja pamest draugu un atgūt savu brīvību. Vai iegūt jaunu draugu. Nekas labs, bet daru, kas jādara.

Es jau gandrīz gadu neesmu bijusi ne momentu brīva. No vienām attiecībām ielecu šajās. Cilvēkam kā man, tas ir grūti izturams, jo man ir nepieciešama lielāka brīvības deva nekā tā, ko man sniedz puisis. Vajag to iespēju darīt VISU, ko gribu.

Mācos un baidos no savas pirmās sesijas.

Aktīvi apdomāju, kā iespējams apvienot studijas ar darbu. Un vai esmu gatava upurēt savu brīvo laiku?

Nezinu.

Dzeru pašlaik rumiņu ar kolu. Super. Šodien gribās atlaist buru.

Labais, vēljoprojām nav vēlme pēc viņa, paldies dievam, velnam vai svētajam Pēterim. Ir jauns mērķis, bet viss ir labāks par viņu. Divi gadi pa dibentiņu (jo dirsa ir nesmuks vārds).

Vakar pirms uguņošanas bijām bārā iedzert karstvīnu. Superīgākā lieta pasaulē. Vislabāk man jau patika kanēļa standziņa, paņēmu pat uz māju, ik pa mirklim pasmaržoju un jūtos tik.. jauki. Siltuma sajūta ieplūst ne tikai smaržas veidā un telpā, bet arī manī. Jā, esmu palikusi jauka un emocionāla un man tiešām nepatīk. Jo? Bezsirdim ir labāk būt, daudz, daudz labāk.

Man apnika rakstīt.

es nespēju noticēt, cik ļoti dzīvē viss notiek neiespējami.

es beidzot jeb kārtējo, kārtējo reizi sev iestāstīju, ka viņš, tā dēvātais - sapnis, man nav vajadzīgs. protams, man ir interese, ko viņš dara, kā viņam iet. paskatīties uz viņu, izbaudīt to skatu.. viņu.

murgs, kas man velkas līdzi jau gadus divus vismaz. murgs un sapnis vienlaicīgi. es nevaru iedomāties dzīvi ar viņu, bet arī bez viņa. ieraugot viņu, es vēlos bēgt, bet dīvains spēks mani velk atpakaļ.

bet viss ir beidzies. bija.

tik tiešām, kādā sūdainā pasaulē mēs dzīvojam, ka es gadu cerēju, ka viņš pārdomās.. bet, nē, tā nenotika. satiku es jaunu puisi (bet prātā bija viņš), samīlējos.. un tagad, kad viss ir lieliski, esmu laimīga ar savu draugu.. viņš ir brīvs un viņš grib mani.

pēdējā laikā es bieži tieku rauta uz pušu, es raudu no tā, ka daru pāri draugam, darot, kas jādara un ir apsolīts.

pašlaik ir vistrakāk. viņš ir rokas stiepiena attālumā. es pirmo reizi mūžā esmu tik tuvu tam, lai dabūtu to, ko es vēlējos kā slima, izmisusi.. bet, to izdarot, es iznīcināšu kādu cilvēku, ko es nevēlos (man draugs ir vislabākais, vismīļākais, vissirsnīgākais un vis-man-vienalga-viss cilvēciņš, tieši tādu, kādu vēlos es), es saplēsīšu sev sirdi un tas sāpēs.. man jau tagad sāp. es raudu.

es nezinu. tiešām.