Love, love, love.

Man ir problēmas.

Es vēljoprojām meklēju sev puisi, lai gan pie sāna viens tāds ir.

Atradu vienu, jau domāju, kā dabūt rokās.

Trakums ar mani.

Tā nelielā cerība, ka rīt satikšu viņu, jo mēs idioti nesamainījāmies ne ar nummuriem un ne ar ko.

Tā kā neesmu sociālajos tīklos, atkrīt viss.

Ja nu vienīgi prasīt draudziņiem.

Bet nē, vēl vismaz kādu laiku nē.

Jā.

Patīk.

Superīgs puisis, pilnīgi šoks, ka viens.

Ja ne viens - tad man stabili vienalga.

Arī viņam.

Ū.

Man atnesa saldējumu.

Ņam, ņam, ņam.

19.11.2013

Pavisam interesanti liekas mani loģika. Biju palaidusies. Nesportoju. Neko, ja neskaita ikdienas pārdesmit kilometrus ar riteni vasarā. Un obligāto sportu skolā. Nē, nē. Rakstīšu, kā ir - Universitātē. Jā, palaidos. Ātrie ēdināšanas uzņēmumi tika apmeklēti nedēļā reizes divas vismaz. Diezgan traki. Kauns pa ģīmi. Šis tas arī diemžēl nāca klāt. Mani piecdesmit pieci pārvērtās par sešdesmit pie auguma metrs septiņdesmit septiņi. Traki.

Sāku iet regulāri uz treniņiem, nu jau mēnesis. Un ziniet? Es cenšos neēst pilnīgi nekādus dranķus. Pēc idejas es varētu atļauties sevi pacienāt ar kādu šokolādīti vai kaut ko neveselīgu, jo visu lieko es pārtērēju, bet, nē.. Nedaru tā. Vispār ēdu mazāk. Interesanta man tā pieeja. Bet galvenais jau izturēt un atmest visu lieko.

Kā vispār?

Man patīk. Laimīgojos. Lēnām tiek izkopta ideja pamest draugu un atgūt savu brīvību. Vai iegūt jaunu draugu. Nekas labs, bet daru, kas jādara.

Es jau gandrīz gadu neesmu bijusi ne momentu brīva. No vienām attiecībām ielecu šajās. Cilvēkam kā man, tas ir grūti izturams, jo man ir nepieciešama lielāka brīvības deva nekā tā, ko man sniedz puisis. Vajag to iespēju darīt VISU, ko gribu.

Mācos un baidos no savas pirmās sesijas.

Aktīvi apdomāju, kā iespējams apvienot studijas ar darbu. Un vai esmu gatava upurēt savu brīvo laiku?

Nezinu.

Dzeru pašlaik rumiņu ar kolu. Super. Šodien gribās atlaist buru.

Labais, vēljoprojām nav vēlme pēc viņa, paldies dievam, velnam vai svētajam Pēterim. Ir jauns mērķis, bet viss ir labāks par viņu. Divi gadi pa dibentiņu (jo dirsa ir nesmuks vārds).

Vakar pirms uguņošanas bijām bārā iedzert karstvīnu. Superīgākā lieta pasaulē. Vislabāk man jau patika kanēļa standziņa, paņēmu pat uz māju, ik pa mirklim pasmaržoju un jūtos tik.. jauki. Siltuma sajūta ieplūst ne tikai smaržas veidā un telpā, bet arī manī. Jā, esmu palikusi jauka un emocionāla un man tiešām nepatīk. Jo? Bezsirdim ir labāk būt, daudz, daudz labāk.

Man apnika rakstīt.

es nespēju noticēt, cik ļoti dzīvē viss notiek neiespējami.

es beidzot jeb kārtējo, kārtējo reizi sev iestāstīju, ka viņš, tā dēvātais - sapnis, man nav vajadzīgs. protams, man ir interese, ko viņš dara, kā viņam iet. paskatīties uz viņu, izbaudīt to skatu.. viņu.

murgs, kas man velkas līdzi jau gadus divus vismaz. murgs un sapnis vienlaicīgi. es nevaru iedomāties dzīvi ar viņu, bet arī bez viņa. ieraugot viņu, es vēlos bēgt, bet dīvains spēks mani velk atpakaļ.

bet viss ir beidzies. bija.

tik tiešām, kādā sūdainā pasaulē mēs dzīvojam, ka es gadu cerēju, ka viņš pārdomās.. bet, nē, tā nenotika. satiku es jaunu puisi (bet prātā bija viņš), samīlējos.. un tagad, kad viss ir lieliski, esmu laimīga ar savu draugu.. viņš ir brīvs un viņš grib mani.

pēdējā laikā es bieži tieku rauta uz pušu, es raudu no tā, ka daru pāri draugam, darot, kas jādara un ir apsolīts.

pašlaik ir vistrakāk. viņš ir rokas stiepiena attālumā. es pirmo reizi mūžā esmu tik tuvu tam, lai dabūtu to, ko es vēlējos kā slima, izmisusi.. bet, to izdarot, es iznīcināšu kādu cilvēku, ko es nevēlos (man draugs ir vislabākais, vismīļākais, vissirsnīgākais un vis-man-vienalga-viss cilvēciņš, tieši tādu, kādu vēlos es), es saplēsīšu sev sirdi un tas sāpēs.. man jau tagad sāp. es raudu.

es nezinu. tiešām.

es jau kuro nakti pēc kārtas sapņoju par viņu. nu jau par viņa eksistenci atgādina arī manas smadzenes un zemapziņa. cītīgi. parādot visjaukākos scenārijus. tādus, kas sirdi silda. pamostoties gan tas neliekas jauki. raudiens nāk, jo tā nekad nebūs patiesība.

es pavisam vienkārši vēlos viņu sev blakus, lai viņš mani apskauj un sabučo. draudzīgi. man pat nevajag viņu kā vīrieti, man vienkārši viņu vajag.

visstulbākais tai visā ir tas, ka rit jau otrais gads, precīzāk, jau pagājis pusotrs gads. nevaru es viņu izmest no prāta.

kā arī šodien eju satikt cilvēku ar kuru neesmu runājusi vairāk kā pusgadu. cītigi ignorējušas viena otru. nezinu, kā būs. cerams nevēlēšos ieklupt matos un izspļaut visu, kas man uz sirds.

kā arī - vakar visu dienu biju mežā. un pirkstiņi vēljoprojām ir netīri. jo mellenes. tomēr.

vasara,

ir četri. es nesen pamodos. mana enerģija tiek izsūknēta pilnībā šai vasarā.

guļot vēl gultā, pastiepos pēc sava datora, kas stāv man turpat blakus, uz zemes. ieslēdzu mūziku un atceros, ka neesmu šeit neko rakstījusi.. ilgi. nodomāju, kāpēc gan neuzrakstīt kaut ko.

esmu pabeigusi divpadsmito klasi, iestājusies augstkolā, nokārtojusi beidzot tiesības. varētu teikt, ka tādā ziņā man viss ir superīgi.

izbaudu vasaru. beidzot man ir vasara. varbūt ne tik daudz notikumiem pilna kā pagājušā, bet ir vasara, jo darbiņa diemžēl man nav, līdz ar to - laižu luni..

ļoti daudz pārvietojos ar velosipēdu, peldos, sanāk arī pastopēt. daudz balles, alkohols, nakts peldes un stulbības, vakara chill ar draugiem, sēžot mašīnā, runājoties. uzpīpēšana uz balkona vai pikniks uz daudz stāvu mājas jumta. man patīk, ļoti, ļoti.

bet ir bet, tāds vienmēr ir, vai ne?

jau vairākas reizes gribēju pasūtīt draugu (bail no atbildības, viss paliek par nopietni, gribas ko citu), dažas reizes ir gribējies iešaut ar pistoli pierē vai paslīcināties, gribējies pazust no visa un visiem. kā arī nesen uzrāvu vecās rētas jeb jūtas, un tik ļoti gribu viņu, tik ļoti, ka gribas sev iebelzt, lai beidzu domāt par viņu un to, cik labi tad bija. drauga pieskārieni tad likās nepatīkami un pat brīžos, kad viņš mani samīļoja, es viņa vietā iedomājos to jaukumiņu.

bet tas ir dīvaini. jo mans draugs ir viss, ko es varētu vēlēties. aizvakar es viņu pasūtīju, mēs izšķīrāmies, es sāku raudāt un nu mēs atkal esam kopā. cik viss no tā bija nopietni, es nezinu.

kā arī ir noticis, kas nebijis šai vasarā. esmu jau divas naktis pēc kārtas bijusi mājās. tas parasti tā nenotiek. es ārpus mājas nakti, divas, reizēm pat trīs,  vienu esmu mājās un tad atkal dzīvē. dīvaini.

un pēķšņi man likās, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.

pēdējais zvans nosvinēts un skolas gaitas praktiski beigušās. neticami. rīt jau otrais eksāmens, un vienīgais, kas man galviņā ir - pavasaris. nu Jūs jau saprotat. eh, stulbais ledusklucis sirds vietā sāk kust. nu, nē, nē, nē. man to galīgi nevajag. bet tā notiek un man galīgi tas nepatīk.

bet man patīk viņš. ai.

kā arī nesen parunāju ar savu Sapni, nu foršs cilvēks viņš ir, bet kaut kā tiešām tas vairs nav uz romantisko pusi. grūti atlaist vaļā to, kas bija pret viņu. reizēm šķiet, ka viss notikušais tik un tā ir palicies gan manī, gan viņā. skatieni nodod. man reizēm paliek mazliet bail par to, kādu ietekmi viņš atstāj uz mani pat pēc tik ilga laika, mani biedē, ka es nezinu, kur likties, kad viņu redzu, mani biedē, ka reizēm es aizdomājos par viņu, kad esmu kopā ar savu draugu. kāpēc viņam ir jāatrodas tepat netālu?

nevar tik vienkārši izmest ārā gadu vecas atmiņas.

bet vispār man iet super! draugs ir vislabākais, mīļākais, gādīgākais cilvēks, ko es pazīstu. pieķeros un mazliet par daudz.

viss, es eju mācīties. ha!

nahuj, nahuj visu. man tik ļoti nāk raudiens, ka man liekas, ka es nomiršu.

un es cerēju, ka šoreiz viss būs labāk. protams, ka nav. nekad nav un nekad arī nebūs. man nekas no tā visa nav vajadzīgs. nahuj, nu nahuj.. bļāģ, nu nahuj. es cenšos nelamāties, bet tagad ir tik slikti, ka man nav citu emociju. man ir tāds prieks, pie velna, ka kārtējo reizi uzrāvos, vienkārši es tik ļoti nesaprotu, kāpēc es cerēju, ka šoreiz būs labāk. nav un nebūs.

asaras, asaras, asaras.