fuck you, fuck everyone!

manā dzīvē viss iet galīgi nesaprotamā virzienā. nu tā, ka es neko nesaprotu un nav ne jausmas, ko darīt tālāk. esmu sajukusi prātā, sagājusi sviestā. burtiski. es sēžu savā istabā, zīmēju, atslēgusies no visas pasaules, un runāju ar sevi. skaļi. veidojot dialogu.

pilnīgi pašai gribās sev aplaudēt tos sarkastiskos aplausus un klusi noteikt: "malacis!"

manī iekšā gruzd dusmas, tādas dusmas. iekšā viss pilnīgi vārās no naida (jā, es nebaidos šai situācijā lietot šo vārdu. reiz uzskatīju, ka naids tāpat kā mīlestība nepastāv, tie ir tikai izdomājumi, šai situācijā es nespēj atrast citu vārdu šai tik stiprajai nepatikai) pret to radījumu, ko daži dēvē par cilvēku un daži īpatnēji radījumu - par superīgu cilvēku.

vēl es praktiski neko neēdu. nav laiks un nav vēlēšanās. man ir jāsarūk mazai, mazai. šodien tā brīvāk sanāk - izpildīšu mājasdarbu un pamācīšos matemātikas kontroldarbam. smuki sataisīšos un iešu satikt draugus vakarā. šodien balle. mierīgā balle. es pēdējā laikā dzīvoju uz tējiņām. tas tā jauki.

un, jā, ar katru dienu dzenu sevi arvien lielākā un lielākā izmisumā. es ļoti labi zinu, ka tā, kā es tagad te domāju nekad (!) nebūs, bet nedzīt sevi izmisumā es nevaru. phē!

es zinu, kas man par problēmu - APĀTIJA, BĻĀĀĀĀĢ!!

ak, mans dievs.

man tagad sanāks izmantot savu draugu tik ļoti, ļoti, bet man pohuj. vēl nesen teicu, ka viņš ir svarīgākais, kas man ir. nu labi, nav.

es caur viņu iepazīšos ar to vienu cilvēku. es nespēju sagaidīt. esmu gatava uz visu. esmu gatavu uz visu saistībā ar to cilvēku, pilnīgi uz visu. arī palikt pilnīgi viena svešā pilsētā, nezināmā stūrī un iegūt vismaz divus ienaidniekus. kāda starpība? vienas nakts prieka dēļ to varēs izturēt. esmu gatava pat nesmukām baumām, nesmukākām nekā tās, kas tagad iet apkārt par mani.

es vienkārši to cilvēku gribu.

ak dievs, es nevaru sagaidīt brīvdienas. nu to vienu brīvdienu, pēdējo.

visskumjākais, ka esmu slima. savu laiku pavadu skatoties seriālus un ēdot. perfekti!? kā tad.

man šodien ietrīcējās sirds, kad viņš paņēma manu roku. visam ķermenim pārgāja pāri tāds kā elektrolādiņš. jāsaka gan, ka ļoti patīkams.

man šķiet, ka laikam beidzot ir.. ir. es tikai ceru, ka viņš man spēs piedod to muļķību. es laikam sev to nespēšu. visu laiku galvā būs tā doma, ka es, muļķe, to izdarīju. idiote.

man sāp viņa sāpes.

bet, jā, es laikam esmu laimīga. laimīga, dzīvespriecīga, aktīva, smaidu visu laiku, vēl vairāk kā parasti.

un tagad pat ir tas variants, ka man tie abi muļķīši varētu būt uz ceļiem, bet man būtu vienalga. mani sapņu puiši.

cilvēks, kas tik ļoti ir vīlies visos, pielaida sev klāt kādu tik ļoti. paldies kaut kam augstākam.

bet vispār kopumā ņemot man iet super labi. attiecības ar cilvēkiem labas, skolā atzīmes labas. esmu super malacis. man pašai prieks par sevi. atkal pievērsos ģitārai. patīk.

man sāp sirds, man sāp iekšas, man sāp viss.

savas mirkļa domas dēļ palaidu vaļā svarīgāko cilvēku, kas man bija. tikai pēc briesmīgā vakara turpinājuma es sapratu, ka tādi cilvēki kā viņš ir jāglabā, jāsargā, jātur tuvu sev un nekad nedrīkst atlaist vaļā.

rodas milzīga vēlme viņam uzrakstīt, bet es nespēju pārkāpt sev pāri. man gribas viņu samīļot un atvainoties. man un atvainoties. tas ir kaut kas jauns.

labi, gaidīšu līdz piektdienai. pašlaik ir vēl sāpīgāk nekā tad, kad es biju tā, kuru atšuva smagi. sāp tik ļoti, jo es zinu, ka sāpināju cilvēku, kas man ir svarīgs. sāp viņa sāpes.

brīvība ir laba lieta, bet tāds tiešām jauks, mīļš svarīgs cilvēks ir vēl labāks.

raudu. raudu. skumji man ir.

atceros to reizi, kad man paziņa teica, ka esmu pavisam traka. toreiz tikai nosmēju.

tagad padomāju par šīs nedēļas notikumiem. ja ne pavisam, tad pietiekami noteikti. katrā gadījumā, es neko nenožēloju. man bija jautri, jauki un tā tālāk, man patika. 

piektdiena gan bija jauka. 

vispār pēdējā laikā ir tā, ka, jo vairāk ir ko stāstīt, jo mazāk gribās to darīt. 

smaids izkausē pat tavu ledus sirdi, mans smaids. hihi. 

skarbākais, ka momentos, kad jūtos labi, mani velk uz leju svarīgākais cilvēks. es viņu atbalstu tik un tā, lai cik dusmīga es nebūtu, viņa mani nē.

kā man reiz cilvēks teica - karma atmaksās visiem, gan labo, gan slikto.

nu tad kad, pie velna, nahuj, es ļoti atvainojos, man pie velna sāks veikties? esmu tik ļoti karmas fanātiķe, protams, es zinu, ka pamatideja ir, ka tas viss nāks atpakaļ nākošajā dzīvē, bet nu.. es tiešām nepatīku dzīvei un karmai.

kopš šis viss mani ir aizķēris, man pilnīgi un galīgi neveicas.

šodien teikšu, kā ir, bija visbriesmīgākā diena. neskatoties uz visiem sūdiem, kas ir notikuši pa šo dienu, kas mani tā jau dzina izmisumā, man pazvana cilvēciņš, kuru pazīstu tikai mēnesi, bet kurš ir kļuvis bezgala mīļš man, ka šodien viņam ir pēdējais vakars šai galā un ka brauc dzīvot uz otru Latvijas galu. un, protams, dēļ tā nelaimes gadījuma, kas noticis ir mājās, es nekur neesmu spējīga iet - milzīgi materiālie zaudējumi un morāls sagruvums.

vienkārši, kāpēc tas viss piemeklē mani?

gaidu piektdienu, visticamāk nenoturēšos un iešu vienkārši rīt piedzerties. pohuj par visu.

nu tik ļoti pinšķis nāk. bet tik un tā, mans dzelzs vecenes tēls neļauj man sabrukt. uznāk asariņa, bet neļauju sev sabrukt. iekšēji pašlaik esmu vēl lielākā nesaprašanā, ārēji - perfekta kā parasti.

broken sunshine.

ģeniāli, esmu diezgan iedzērusi. nožēlojami, vienītī izdzer pusi no mokas.

man raudiens nāk. man apnika būt stiprai, man tiešām gribētos tagad kādu apkampt no visa spēka un vienkārši raudāt. bet man nav ne spēka pamest savu "dzelzs vecenes" tēlu, ne īsti vēlēšanās to darīt. es esmu stipra, ja es sabrukšu, tad daudzi sabruks, jo, ja sabruks nesabrucināmais, tad arī niecības domās, ka tas ir  tikai normāli, labi, ne normāli, bet kā niecības var būt stipras, ja stiprā meitene sabrūk? kā?

ak, man iedomība. bet es tā tiešām domāju un man pilnīgi vienalga, ja kādu tas aizskar.

eu, bet tik labi pašlaik ir, bet vajag vēl dzert. nekad, hoķis beigsies un izdzeršu pārējo. man vienkārši to vajag tagad. brīnos vispār, kā es turos pie dzīvības tagad, normāls cilvēks sen būtu padevies un būtu nekāds. es turpinu smaidīt.

starpcitu, nesen pārlasīju savu dzeju, varbūt ne dzeju, bet veltījumu viņam. ik katrā rindā es jutu sāpes, savas sāpes, skarbi.

sirdi aizskarošākās rindas.

"bet sāpinot mani morāli
cilvēks sevi izzudina manās acīs
un tad man sāp viss
miesa jo to es iznīcinu
esmu sev situsi esmu sevi griezusi
maz tādu vietu uz ādas kur esmu skaista
tīra no savām dusmām
iekšas man sāp no visa spēka
indēju tās ar spirtu
un nikotīnu un darvu
esmu grausts
bet tu saule mana..''

un

"es noticēju taviem vārdiem
es noticēju tavam ka tu mani nesāpināsi
nu kur bija mans prāts
es zinu sevi es zinu savu karmu
es zināju ka tas tā beigsies
tu zināji
un tik un tā solīji būt savādāk
idiots
idiote"

un

"šķiet es jutu kā tu izelpo sāpes"

nē, es tevi nemīlēju, es vienkārši tev ticēju, laikam velti, saule tu mana. sāp, lai cik ļoti es to noliegtu - sāp.