Es esmu laimīga.

Esmu iesaistījusies bīstamā spēlē. Jūtu spēlē. Galvenais nepieķerties un nebūt tai, kas iekrīt. Bet ir ideāli saprast, ka ir cilvēks, kam ir tādi paši uzskati. Domā tāpat un to visu uztver mierīgi. Bet es nevienam, pie velna, neieteiktu ar šo cilvēku saistīties. Nekādā gadījumā. Viņš ir pārāk kā es, līdz ar to kaitinošs, egoists un vienaldzīgs uz visu. 

Jā.

Izšķīros un tagad jūtos labi. Beidzot.

Iedvesma un plāni atsāk iepriekšējo dzīvesstilu. Vismaz uz laiku. Acīmredzot vēl ir jāiziet cauri daudz kam, lai spētu būt attiecībās.

Vai arī jāsagaida trieciens pa pakaļu.

Principā esmu laimīga tagad, bija labi. Ha!

I fucked up.

Jā.

Nekad nebūtu domājusi, ka mani mocīs sirdsapziņas pārmetumi par to, ka daru, ko gribu.. sajutos tik slikti, vēljoprojām tā jūtos. Ir tik slikti.

Atslēdzu telefonu, negribu satikt nevienu, negribu runāt ne ar vienu no cilvēciņiem, kas ir saistīts ar to, gribu paraudāt draudzenītei uz pleca un gribu pazust. Pazust no tiem cilvēkiem vismaz uz kādu laiku. Negribu satikt draugu, es viņu sāpināju, viņam sāpēja jau tad, vēlāk notikušais viņu sagrautu. Man ir kauns un es negribu stāties aci pret aci viņam. Negribu.

Pievērsīšos mājas lietām. Un vēlāk uz trenniņu, iznīcināšu savu ķērmeni, lai vēlāk varētu atslēgties un ne par ko nedomāt. Vismaz uz vienu nakti.

Ir tik slikti.

Ir tik slikti!

IR TIK SLIKTI!

Bāh!

Momentā, kad Tu saproti, ka atkal dabūji to, ko vēlies, tas vairs nešķiet tik īpaši. Bet, nē, ir forši, man bija maksimāli labs vakars, patika. Sēžu tagad mazliet izspūrusi, negulējusi ar tējas krūzi (jo par krūzīti to nosaukt nevar!) un stulbi smaidu.

Ak, tas laimīgais moments, kad pazuda visas domas par skolu un es atkal pievērsos sev. Tas bija labi. Es maksimāli ilgi nebiju smaidījusi divdesmit četri septiņi, jo vienkārši.. gribās. Un tagad tā visu laiku ir, tas ir superīgi.

Jā.

Ārā snieg, skaisti snieg un nepatīkams vēss laiks, bet es došos arā. Braukšu uz tuvējo ezeru ar riteni, jo kāpēc gan nē?

Patīkami.

Love, love, love.

Man ir problēmas.

Es vēljoprojām meklēju sev puisi, lai gan pie sāna viens tāds ir.

Atradu vienu, jau domāju, kā dabūt rokās.

Trakums ar mani.

Tā nelielā cerība, ka rīt satikšu viņu, jo mēs idioti nesamainījāmies ne ar nummuriem un ne ar ko.

Tā kā neesmu sociālajos tīklos, atkrīt viss.

Ja nu vienīgi prasīt draudziņiem.

Bet nē, vēl vismaz kādu laiku nē.

Jā.

Patīk.

Superīgs puisis, pilnīgi šoks, ka viens.

Ja ne viens - tad man stabili vienalga.

Arī viņam.

Ū.

Man atnesa saldējumu.

Ņam, ņam, ņam.

19.11.2013

Pavisam interesanti liekas mani loģika. Biju palaidusies. Nesportoju. Neko, ja neskaita ikdienas pārdesmit kilometrus ar riteni vasarā. Un obligāto sportu skolā. Nē, nē. Rakstīšu, kā ir - Universitātē. Jā, palaidos. Ātrie ēdināšanas uzņēmumi tika apmeklēti nedēļā reizes divas vismaz. Diezgan traki. Kauns pa ģīmi. Šis tas arī diemžēl nāca klāt. Mani piecdesmit pieci pārvērtās par sešdesmit pie auguma metrs septiņdesmit septiņi. Traki.

Sāku iet regulāri uz treniņiem, nu jau mēnesis. Un ziniet? Es cenšos neēst pilnīgi nekādus dranķus. Pēc idejas es varētu atļauties sevi pacienāt ar kādu šokolādīti vai kaut ko neveselīgu, jo visu lieko es pārtērēju, bet, nē.. Nedaru tā. Vispār ēdu mazāk. Interesanta man tā pieeja. Bet galvenais jau izturēt un atmest visu lieko.

Kā vispār?

Man patīk. Laimīgojos. Lēnām tiek izkopta ideja pamest draugu un atgūt savu brīvību. Vai iegūt jaunu draugu. Nekas labs, bet daru, kas jādara.

Es jau gandrīz gadu neesmu bijusi ne momentu brīva. No vienām attiecībām ielecu šajās. Cilvēkam kā man, tas ir grūti izturams, jo man ir nepieciešama lielāka brīvības deva nekā tā, ko man sniedz puisis. Vajag to iespēju darīt VISU, ko gribu.

Mācos un baidos no savas pirmās sesijas.

Aktīvi apdomāju, kā iespējams apvienot studijas ar darbu. Un vai esmu gatava upurēt savu brīvo laiku?

Nezinu.

Dzeru pašlaik rumiņu ar kolu. Super. Šodien gribās atlaist buru.

Labais, vēljoprojām nav vēlme pēc viņa, paldies dievam, velnam vai svētajam Pēterim. Ir jauns mērķis, bet viss ir labāks par viņu. Divi gadi pa dibentiņu (jo dirsa ir nesmuks vārds).

Vakar pirms uguņošanas bijām bārā iedzert karstvīnu. Superīgākā lieta pasaulē. Vislabāk man jau patika kanēļa standziņa, paņēmu pat uz māju, ik pa mirklim pasmaržoju un jūtos tik.. jauki. Siltuma sajūta ieplūst ne tikai smaržas veidā un telpā, bet arī manī. Jā, esmu palikusi jauka un emocionāla un man tiešām nepatīk. Jo? Bezsirdim ir labāk būt, daudz, daudz labāk.

Man apnika rakstīt.

es nespēju noticēt, cik ļoti dzīvē viss notiek neiespējami.

es beidzot jeb kārtējo, kārtējo reizi sev iestāstīju, ka viņš, tā dēvātais - sapnis, man nav vajadzīgs. protams, man ir interese, ko viņš dara, kā viņam iet. paskatīties uz viņu, izbaudīt to skatu.. viņu.

murgs, kas man velkas līdzi jau gadus divus vismaz. murgs un sapnis vienlaicīgi. es nevaru iedomāties dzīvi ar viņu, bet arī bez viņa. ieraugot viņu, es vēlos bēgt, bet dīvains spēks mani velk atpakaļ.

bet viss ir beidzies. bija.

tik tiešām, kādā sūdainā pasaulē mēs dzīvojam, ka es gadu cerēju, ka viņš pārdomās.. bet, nē, tā nenotika. satiku es jaunu puisi (bet prātā bija viņš), samīlējos.. un tagad, kad viss ir lieliski, esmu laimīga ar savu draugu.. viņš ir brīvs un viņš grib mani.

pēdējā laikā es bieži tieku rauta uz pušu, es raudu no tā, ka daru pāri draugam, darot, kas jādara un ir apsolīts.

pašlaik ir vistrakāk. viņš ir rokas stiepiena attālumā. es pirmo reizi mūžā esmu tik tuvu tam, lai dabūtu to, ko es vēlējos kā slima, izmisusi.. bet, to izdarot, es iznīcināšu kādu cilvēku, ko es nevēlos (man draugs ir vislabākais, vismīļākais, vissirsnīgākais un vis-man-vienalga-viss cilvēciņš, tieši tādu, kādu vēlos es), es saplēsīšu sev sirdi un tas sāpēs.. man jau tagad sāp. es raudu.

es nezinu. tiešām.

es jau kuro nakti pēc kārtas sapņoju par viņu. nu jau par viņa eksistenci atgādina arī manas smadzenes un zemapziņa. cītīgi. parādot visjaukākos scenārijus. tādus, kas sirdi silda. pamostoties gan tas neliekas jauki. raudiens nāk, jo tā nekad nebūs patiesība.

es pavisam vienkārši vēlos viņu sev blakus, lai viņš mani apskauj un sabučo. draudzīgi. man pat nevajag viņu kā vīrieti, man vienkārši viņu vajag.

visstulbākais tai visā ir tas, ka rit jau otrais gads, precīzāk, jau pagājis pusotrs gads. nevaru es viņu izmest no prāta.

kā arī šodien eju satikt cilvēku ar kuru neesmu runājusi vairāk kā pusgadu. cītigi ignorējušas viena otru. nezinu, kā būs. cerams nevēlēšos ieklupt matos un izspļaut visu, kas man uz sirds.

kā arī - vakar visu dienu biju mežā. un pirkstiņi vēljoprojām ir netīri. jo mellenes. tomēr.