negribu vairs neko. viss ir tik sarežģīts. gruzis nāk virsū, nekas nesanāk, darbi - līdz galvai un heiteri - pilna dirsa (atvainojos). gribu aizmigt un nekad nepamosties. gribu iet un neatgriezties. gribu nirt un neuzpeldēt. gribu krist un vairs nepiecelties.
man sāp - un sāp tas, ka man sāp.
"visu izbojā moments, kad attiecībām tiek pielikta birka. attiecībām birku nevajag. tām vajag sajūtu." - mazs, noskumis radījumiņš laika.
kopš momenta, kad mūs sāka uzskatīt par labākajām draudzenēm, viss sāka iet greizi.
emocionāls nogurums mazliet. kā vienmēr, kad par daudz atklājos cilvēkiem. atveros drīzāk.
man jau patīk, ka dusmas, kas manī vārījās tagad ir pamatīgi sakāpinātas. tagad nepatika ir abpusēja. un skumjākais, ka es nezinu, vai tas mani priecē vai drīzāk sāpina. kā reiz teicu - pret mani tā neizturas, pret mani izturas ar cieņu. es daru, ko es gribu, bet pret mani ir jāizturas ar cieņu. acīmredzot, viņš to neprot, viņš izturas, kā mazs bērns, kam lielā, ļaunā ragana ir atņēmusi konču.
ok. kafija termosā, obligātā literatūra galdā - negulēta nakts. pinkšķis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru